Sēnēs, kuras esam gadsimtiem ēduši, ir kaitīgas vielas

Ik gadu mediķiem nākas glābt cilvēkus, kuri uzturā lietojuši nepazīstamas sēnes vai sajaukuši, piemēram, zaļo bērzlapi ar indīgo zaļo mušmiri. Lai iepazīstinātu ar sēņu daudzveidību un to pielietojumu, mikologu biedrība izstrādā vairākas spēles. Pirmoreiz ar tām varēja iepazīties “Mežu dienās” Tērvetē, bet oktobrī mikologi ar tām iepazīstinās skolēnus pilotprojektā “Sēņu grozs”.

Vasaras sēņu sezona vēl nav sākusies,bet pavasara jau beigusies, tāpēc Latvijas Mikologu biedrības stendā “Meža dienās” Tērvetē apskatāmas dažnedažādas piepes. Tomēr svarīgākais šoreiz ir sēņu spēles, ko biedrība sākusi izstrādāt. “Mērķis ir tāds, ka mums ir “Sēņu grozs”, ar ko mēs no oktobra plānojam iet uz Latvijas skolām, stāstīt bērniem par sēnēm. Kas tās tādas ir, lai nav tā, ka valstī, kur 755 cilvēku sēņo, zina tikai divas sēnes – bekas un gailenes, bet viņu ir daudz vairāk.”

 Meža dienu apmeklētāji jau varēja salikt savu vārdu no sēņu alfabēta. Iepazīt sākotnējo spēles versiju dažādu sēņu sugu un to pielietojuma iepazīšanai, kā arī risināt sēņu rēbusu.

Treide: “Princips ir šausmīgi vienkāršs. Atkarībā no spēlētāju skaita tiek izliktas kārtis tādā lauciņā. Tas ir mežs, katrs spēlētājs iet iekšā mežā. Maziem bērniem būs bildītes un punkti, bet sarežgītākos līmeņos mēs jau sākam saprast, kuros mēnešos tā aug. Vai tā ir ēdama vai indīga.”

Sēņu spēlēm interesentu netrūka, bet bērniem atpazīt sēņu alfabētā sava vārda sēnes nemaz nebija tik viegli. Tikmēr ReTV uzrunātajiem vecākiem sēņošanas pieredze un prasmes visai dažādas, bet par šādu iespēju visi bija ļoti gandarīti.

“Tas ir diezgan interesants pasākums. Es vienmēr ņemu savu vecāko dēlu, mācu, kā orientēties mežā. Tā ir ne tikai sēņu lasīšana. Tā ir kā spēle. Azarts. Vai atradīsi, vai ne. Atpazīsi vai nē. Viņam tas, kā es redzu, dod arī sajūtu un cieņu pret dabu.”

Dažkārt sēņošana ir ģimenes tradīcija no paaudzes paaudzē. Turklāt sēnes kopā tiek ne tikai lasītas, bet arī gatavotas. Lai kopā būšana būtu arī droša, pirms doties uz mežu jāiemācās, kuras sēnes ir ēdamas, kuras varbūt tomēr labāk atstāt mežā, neraugoties uz to, ka vecākā paaudze tās allaž lietojusi pārtikā. Treide: “Sēnes vispār ir ļoti maz izpētītas. Par tām mēs zinām ļoti maz, bet pētījumos, kas veikti pēdējās desmitgadēs, ir atrasts, ka noteiktām sēnēm, kuras mēs varbūt pat gadsimtiem esam ēduši, ir dažādas kaitīgas vielas, kuras nevajadzētu uzņemt. Pārtikas mums ir daudz.”

Sēņošana ir Latvijas nemateriālā kultūras mantojuma daļa, bet pilotprogramma “Sēņu grozs” ir ieguldījums šīs tradīcijas turpināšanā.