Kapu kultūra kā Latvijā - citur pasaulē ir reti sastopama. Svecīšu vakari, kapu svētki un dažādas bēru dienas tradīcijas. Kas vēl?

Ceļa malā koks, tā stumbrā - desmitiem dažādu lielumu un dziļumu krustu, kas iegrebti bēru dienā, mirušo vedot uz kapiem. Šī unikālā veļu kulta tradīcija bijusi Igaunijas dienvidos, Somijas dienvidos un tās pierobežā ar Krieviju, savukārt Latvijā - tikai Vidzemē, kur apzināti vairāk nekā 70 šādi krusta koki. “Tā ir tāda robežšķirtne starp dzīvo un mirušo pasauli. Tāpēc, lai mirušais nenāktu atpakaļ un netraucētu dzīvos, tas ir populārākais. Ir arī mazāk zināms, kas liek domāt par senākām saknēm, lai mirušā dvēsele veļu laika zinātu ceļu atpakaļ uz mājām,” saka Ilze Gaujēna, vēsturniece.

Savukārt Madonas novadā tradīciju skaidro arī ar sen aizgājušo godināšanu un jauna gulētāja pieteikšanu. Iespējams, Liezēres pagasta Mandžūrija šobrīd ir vienīgā vieta Latvijā, kur tradīcija aizvien tiek piekopta. “Visi kāpj ārā, visi stājas apkārt, kāds aplaista, ieņem simts gramu, kāds iegriež krustu. Ir gadījumi – bija ziema, nevarēja izbraukt, bija ļoti slidens, brauca pa šoseju, pa otru ceļu, tad kāds drosminieks izbrauca cauri, lai iegrieztu krustu. Tā ir pieņemts. Tā nav ticība, lai nenāk atpakaļ, tāpat zinām, ka tā nenotiek, bet tā ir darījusi mūsu senči, kāpēc, lai mēs tā nedarītu? Es domāju, ka arī bērni tā darīs,” stāsta Ilgons, mandžūrietis.

Pirmsākumos mandžūrieši krustus griezuši priedē, taču septiņdesmitajos gados, meliorācijas izbūves laikā, to nozāģēja, un par jauno krusta koku tika izvēlēts blakus esošais bērzs. 2003. gadā koks nolūza. Mazs tā fragments tika nogādāts muzejā Madonā, taču pašu koku teju 20 gadu laikā neviens nav uzdrošinājies aiztikt, sazāģēt, aizvest, jo tad cilvēku piemeklēšot nelaime. “Kamēr viņš sadalīsies, pazudīs. Es domāju, ka tie arī labu galu neņēma, kas to priedi noraka, bet tas nav zināms, kas notika. Tajā priedē es arī tiku vairākus krustus iegriezis, kad mandžūriešus, pirmiedzīvotājus veda projām, man vienmēr bija nazis līdzi, lai varētu atzīmēt,” saka Ilgons.

 “Koki tie mēdz būt - visbiežāk priedes, egles, bērzi un pat apses. Ir krusta birzis vai meži, tās ir nelielas koku grupas, ko nosauc par mežu. Tas, iespējams, saistīts ar to, ka katra māja, saime izvēlējās savu krusta koku, bet viņi bija vienkopus,” saka Ilze Gaujēna.

Šobrīd vairs reti kur kustus var pamanīt, daudzi pilnībā aizauguši, no citiem palikusi vien vāji redzama vertikāla līnija. Savukārt Krapas krusta priede Gulbenes novadā, deviņdesmitajos gados iekļauta teļu aploka teritorijā, ragainie lopiņi norīvēja mizu ar visiem krustiem, neaizsniedzot vien augstākos. Taču, kā uzsver Ilgons, tuviniekiem būtiskākā ir apziņa, ka krusts ticis ievilkts, pat, ja vairs nav saskatāms. “Šitā paaudze aiziet, tad jācer uz bērniem, vienīgi, jo neviens svešais jau nebrauks, nedarīs. Ja mēs paši nepiekopsim, tad arī šitā tradīcija izzudīs.”