Kopš Krievija sākusi asiņainu karu Ukrainā, Latvijas sabiedrībā sākušās diskusijas par nepieciešamību mazināt krievu valodas lomu sabiedriskajā telpā un stiprināt latviešu valodu. Vai patiešām pienācis brīdis, kad šajā ziņā nepieciešamas radikālas izmaiņas?
Sigulda ir viena no populārākajām tūrisma vietām Latvijā. Šeit dzirdams daudz dažādu valodu, taču karš Ukrainā, visticamāk, mainīs daudz mūsu paradumu, arī valodu lietošanas ziņā. Par to liecina diskusijas sociālās saziņas platformās. Pamanīts un uzteikts, piemēram, tas, ka kādā Siguldas kafejnīcā nav ēdienkartes krievu valodā. Te gan saimnieki ReTV saka - tā ir pagaidu situācija; viesu ērtībām ēdienu saraksts tikšot iztulkots arī krieviski. Taču parādās aicinājumi pārtraukt krievu valodas lietošanu publiskajā telpā un to darīt nekavējoties. “Jau vakar tā bija jābūt. Mēs varam strīdēties par zāļu instrukcijas valodu, bet, kamēr būs krievu skolas, mēs tikai atkal un atkal atražosim “man pienākas, ka ar mani sazinās krieviski” paaudzi,” raksta kāda “Twitter” lietotāja.
Uz jautājumu, vai šī diskusija nebūtu jāpārceļ oficiālā līmenī, Valsts valodas centra direktors Māris Baltiņš īsā telefonsarunā ReTV atbild, ka tā vienmēr ir notikusi, diemžēl valodniekos par maz ieklausoties. Iznākums esot, piemēram, vēlu notikusī izglītības reforma. Savukārt Latvijas Universitātes profesors, valodnieks Andrejs Veisbergs norāda - no valodniecības viedokļa jebkas, kas palielina latviešu valodas lietojumu un sašaurina krievu valodas lomu, ir labs. “Man liekas, ka mums vairāk uzmanība jāpievērš tieši šim saziņas jautājumam. Latviešu valodā ir saziņa jāmēģina veidot arī tur, kur ļoti bieži ļoti daudzi latvieši tīri labprāt pāriet uz krievu valodu - lai būtu draudzīgi, lai būtu vienkāršāk, lai visiem būtu skaidrs.”
Par valodas politiku atbildīga ir Izglītības un zinātnes ministrija. Ministre Anita Muižniece rakstiskā atbildē ReTV apliecina, ka kopš pirmajām kara dienām valsts valodas jautājums kļuvis aktuāls, tieši tagad ir īstais brīdis krievu valodas lomu mazināt. “Šī viennozīmīgi ir mūsu iespēja labot sistēmu, kāda tā ir 30 gadus pēc neatkarības un kurā bērni ir sadalīti pēc ģimenē lietotās valodas. Piekrītu uzskatam, ka šīs izmaiņas bija jāievieš jau 90. gados, taču, ja runājam par to, cik šī brīža situācija ir piemērota, jāsaka, ka ļoti, un mums arī jāapzinās iespējamās sekas, ja to neizdarīsim,” saka Anita Muižniece, izglītības un zinātnes ministre (“Konservatīvie”).
Ministrija šomēnes iesniegs valdībā grozījumus pārejai uz mācībām tikai valsts valodā. Muižniece norāda, ka šāda principiāla valodas politika vienotāku padarītu arī sabiedrību, taču citi gan par to izsakās piesardzīgi. Situācija ar krievu valodas faktisko lietojumu neesot vienkārši atrisināma ar normatīvu regulējumu, turklāt vēl tagad, kad kara dēļ arī Latvijas sabiedrībā izveidojies bezprecedenta noskaņojums, uzskata pētnieks Mārtiņš Kaprāns. “Tieši tāpēc to varbūt vajadzēja darīt pirms kara, nevis kara laikā, jo tagad [izskatās], ka mēs atriebjamies. Tagad tas signāls, kāds nāk, ka nevis mēs stiprinām latviešu valodu, bet ka primārais motīvs šai rīcībai ir kaut kādā ziņā atriebība, jo šīs valodas nesēji citā zemē ir pastrādājuši slepkavības un kara noziegumus.”
Jāpiebilst, ka vairāki citi ReTV uzrunātie eksperti uz jautājumiem par krievu valodas lietojuma mazināšanu publiskajā telpā izvēlējās neatbildēt, aizbildinoties, ka temats ir pārlieku slidens un potenciāli sabiedrību šķeļošs, taču mēs turpināsim sekot diskusijas attīstībai.
