Ja salīdzinām ar Covid-19 laiku, kad bija visāda veida ierobežojumi, arī dienestam akcenti bija nedaudz citādāki, tostarp dienesta darbībā, mēs paralēli piedalījāmies arī ārkārtas pasākumu kontrolē pārtikas aprites un veterinārās uzraudzības objektos. Protams, ka Covid-19 laikā pārbaužu skaits bija mazāks, mēs adaptējām sistēmu un vairāk izmantojām attālinātos pārbaužu veidus, neveicām pārbaudes zema riska objektos, atliekot tās uz vēlāku laiku.

Pēc Covid-19 ierobežojumu atcelšanas dienests darbojas atbilstoši savām uzraudzības programmām un inspekciju plāniem. Ja runājam par pārkāpumiem, tad tie visbiežāk ir tajos posmos, kur notiek visvairāk inspekciju. Ņemot vērā uzņēmumu struktūru Latvijā, visvairāk pārkāpumu konstatējām pārtikas mazumtirdzniecības objektos - veikalos, tirdzniecības vietās, tirgos un sabiedriskajā ēdināšanā. Pārkāpumu skaits ir palielinājies, salīdzinot ar Covid-19 ierobežojumu laiku, bet, protams, tas ir arī tāpēc, ka pārbaudes notiek biežāk. Ja pārkāpumu skaitu vērtējam vairāku gadu griezumā, tad situācija ir ļoti līdzīga. Arī pārkāpumu struktūra pēdējos gados ir samērā līdzīga, galvenokārt tie saistīti ar paškontroles procedūru, neatbilstībām iekārtu, aprīkojuma un telpu higiēnā, personāla pārkāpumi higiēnas ievērošanā un pārtikas izsekojamībā.

Ja salīdzina 2021.gada pirmo pusgadu ar 2022.gada pirmo pusgadu, tad pārbaužu skaits ir palielinājies par apmēram 40%.

Jā, tā mēs varētu teikt. Ja vērtējam pārkāpumus, tad ir svarīgi, cik pārkāpumi ir būtiski. Lielākoties tie ir pārkāpumi, kas nerada tiešus riskus patērētāju veselībai.

Tieši tā. Tāda ir arī mūsu pieeja, ka, konstatējot pārkāpumu, mēs izvērtējam pārkāpuma smagumu un vienojamies ar uzņēmumu par pārkāpumu novēršanu. Gadījumos, ja pārkāpumi apdraud patērētāju veselību, dzīvību, tad uzreiz tiek pieņemts lēmums par uzņēmuma vai konkrētās darbības apturēšanu, iespējams, arī produkta izņemšanu. Uzņēmums var atsākt darbu tikai, kad šis pārkāpums ir novērsts. Riska vērtēšana notiek nepārtraukti, vai pārkāpums rada tūlītējus draudus vai nē.

Jā, protams. Runājot par salmonellas kontroli, to mēs darām pastiprināti. Mums ir gan klasiskā salmonellas kontroles programma, gan atsevišķa salmonellu kontrole Latvijā ievestai putnu gaļas un olu produkcijai. Salmonellu programma ir tā programma, kurā konstatējam visvairāk novirzes no normas. Pērn salmonellu esam konstatējuši vairāk nekā 25 gadījumos.

Jā, pamatā tā ir ievestā produkcija un lielākoties tā ir ievestā putnu gaļa. Ja mēs runājam par Latviju, tad mums ir pietiekami stingras prasības putnkopības uzņēmumiem. Tie ir regulāri monitoringi fermās, lai konstatētu salmonellu jau ganāmpulkā, nevis produktā. Ir noteikti divi salmonellu tipi, kuri obligāti ir jākontrolē gan uzņēmumam, gan dienestam. Gadījumā, ja tiek konstatēti šie divi tipi ganāmpulkā, tad tas diemžēl tiek iznīcināts vai arī visa produkcija ir termiski jāapstrādā. Ja ar Latvijas produktiem mums viss ir skaidrs, jo uzraudzība notiek jau audzēšanas posmā, ganāmpulka līmenī, tad savukārt Latvijā ievesto produkciju mēs varam kontrolēt tikai vairumtirdzniecībā, mazumtirdzniecībā un uzņēmumos, kas iepērk produkciju. Ir pastiprināts monitorings, ja konstatējam salmonellu, ziņojam Eiropas Savienības (ES) Ātrās brīdināšanas sistēmā par konkrēto valsti, uzņēmumu un produkcijas partiju. Tas uzliek pienākumu mūsu kaimiņiem vai tālākiem kaimiņiem atklāt cēloņus un tos novērst.

Jā, arī šogad ir bijuši šādi gadījumi nelielos ganāmpulkos. Tas ir nepārtraukts darbs ar mērķi novērst salmonellu nonākšanu pārtikas apritē.

Prasības ES mums visiem ir pilnīgi vienādas, arī monitoringa prasības attiecībā uz salmonellu ir vienādas, taču Polijā uzņēmumu struktūra atšķiras no Latvijas, viņiem ir ļoti daudz mazo un vidējo uzņēmumu, kas pēc tam savu produkciju piegādā lielajiem uzņēmumiem, kas veido partijas. Tas, visdrīzāk, mūsu kolēģiem Polijā apgrūtina efektīvu kontroli.

Visbiežāk tiek saņemtas sūdzības par tirdzniecības uzņēmumiem, parasti par tām vietām, kur arī apgrozās visvairāk cilvēku. Sūdzības pārtikas jomā visbiežāk ir par veikaliem un ēdināšanas vietām. Pērn šajā jomā esam saņēmuši 1300 sūdzības.

Ja runājam par veterināro jomu, tad lielākoties ir sūdzības par dzīvnieku labturību. Šajā jomā sūdzības pienāk no acīgiem kaimiņiem, no sabiedrības, dzīvnieku aizsardzības organizācijām. Veterinārajā jomā 2022.gadā esam saņēmuši vairāk nekā 1100 sūdzības.

Sūdzību skaits ir liels, mēs cenšamies pārbaudīt visas sūdzības. Ja sūdzības iesniedzējs ir identificējams, tad šīs sūdzības mēs pārbaudām 100%, ja tās ir anonīmas, tad tās cenšamies pārbaudīt, īpaši, ja saskatām kopēju apdraudējumu patērētājiem vai dzīvniekiem.

Tikpat aktīvi kā uz citām sūdzībām, mēs praktiski 100% visas neanonīmās sūdzības pārbaudām. Ja sūdzība ir par cietsirdīgu izturēšanos pret dzīvnieku vai par dzīvnieku labturību, šādas sūdzības mēs parasti pārbaudām. Pērn esam saņēmuši vairāk nekā 900 šādas sūdzības un praktiski visas esam izvērtējuši. Pārsvarā tās ir sūdzības par nepietiekamu ķēdes garumu, nepieejamu ūdeni un barību. Gadījumos, ja pārkāpums ir smags un nenovēršams, tad tiek piemērotas administratīvās sankcijas, kas dzīvnieku aizsardzības jomā ir pietiekami bargas. Vidējais soda naudas apjoms par cietsirdīgu izturēšanos pret dzīvniekiem ir 800 eiro, ir uzliktas soda naudas arī 1000 un 1500 eiro apjomā, plus ir arī pārkāpumi, kas jau klasificējami krimināllikuma izpratnē. Tad informācija tiek pārsūtīta policijai.

Covid-19 pandēmijas laikā tiešām mājražotāju skaits pieauga. Tika reģistrēti apmēram 300 jauni uzņēmumi gadā. Noslēdzoties pandēmijai, Latvijā bija reģistrēti 1800 mājražošanas uzņēmumi, savukārt pirms pandēmijas - 2019.gadā - tie bija 1500. Jāsaka, ka, beidzoties pandēmijai un ierobežojumiem, samazinājās arī mājražotāju reģistrāciju skaits. Jāsecina, ka pandēmijas laikā iedzīvotāji meklēja iespējas darboties šajā nozarē, mājražošanā, jo, iespējams, nebija iespēju turpināt darboties sabiedriskajā ēdināšanā vai citās pakalpojumu sniegšanas jomās.

Lielākoties tie ir dažādu augu izcelsmes produktu ražotāji, maizes, miltu izstrādājumu ražotāji, mazāk piena produktu ražotāji, zvejas un gaļas produktu ražotāji. Gaļas produktu ražotāji ir reģistrēti ap 240, savukārt maizes un augu izcelsmes produktu ražotāji ir apmēram 1000. Katrs jau skatās sev tuvāko jomu un savas prasmes produktu ražošanā.

Pirms pandēmijas bija 6800 reģistrēti ēdināšanas uzņēmumi. Šobrīd to skaits ir nedaudz samazinājies - līdz 6600 reģistrētiem ēdinātājiem. Tajā pašā laikā mēs labi zinām, kā ēdinātājiem gāja Covid-19 pandēmijas laikā un kādas bija viņu iespējas darboties. Protams, tas ir ietekmējis nozari. Cerams, ka tagad viņi spēs atjaunoties iepriekšējā līmenī.

Mums, protams, ir dati par reģistrētajiem uzņēmumiem, bet ir grūti pateikt, cik no viņiem strādā un cik nestrādā. Ir uzņēmumi, kas regulāri pārtrauc darbību un tad atjauno, ir tādi, kas dienestam ziņo par darbības pilnīgu pārtraukšanu, un ir tādi, kas neziņo. Ja uzņēmums nepaziņo par darbības pārtraukšanu, tad mēs to pamanām tikai tad, kad PVD inspektors dodas plānveida pārbaudē un konstatē, ka uzņēmums nedarbojas.

Nē, diemžēl šādā veidā mēs neanalizējam nozari. To, vai ir pieaudzis neatbilstību skaits tādēļ, ka uzņēmumam nav pietiekamu līdzekļu, tā mēs nevarētu teikt.

Šādu tendenci mēs nenovērojam, liellopu, aitu, kazu skaits pat ir nedaudz palielinājies, cūku skaits ir samērā stabils. Pērn Latvijā viena liela cūku ferma beidza savu pastāvēšanu un biznesu, bet tas vairāk bija saimnieku lēmums mainīt biznesa virzienu. Gaidīsim rezultātus šā gada sākumā, kad no Lauksaimniecības datu centra (LDC) pienāks aktuālā informācija, taču pagaidām mēs šādu tendenci dienestā nenevērojam.

Stabils. Mainās novietņu skaits, tas samazinās, bet dzīvnieku skaits nemainās. Lielās novietnes kļūst lielākas, savukārt pavisam mazās beidz pastāvēt.

Šobrīd Latvijā darbojas četras ūdeļu fermas, kopējais dzīvnieku skaits ir apmēram 69 000. Nozare noteikti nepalielināsies, bet turpinās samazināties, ņemot vērā arī Saeimas tālejošos lēmumus par kažokzvēru audzēšanas aizliegumu no 2028.gada. Mēs ūdeļu fermās esam samērā bieži. Pērn katrā no fermām ir bijušas piecas pārbaudes - skatāmies gan biodrošības prasības saistībā ar Covid-19 riskiem, gan labturību.

2021.gadā gan saistībā ar Covid-19, gan labturības pārkāpumiem tika pieņemtas pastiprinātas biodrošības un labturības prasības, tostarp videonovērošanas sistēmu izvietošana fermās, lai būtu pieejama informācija par iepriekšējiem periodiem. No labturības viedokļa būtiskus pārkāpumus mēs neesam konstatējuši, ir bijušas novēršamas darbības saistībā ar videosistēmu izvietošanu, lai gan mēs, gan novietņu īpašnieki varētu monitorēt procesus nepārtraukti. Ja runājam par Covid-19, tad 2021.gadā tika konstatēts SARS vīruss ūdelēm. Pēc ilgāka laika gada beigās ūdeles pārslimoja vīrusu, tām izveidojās imunitāte un vīruss no fermas pazuda. Jauni gadījumi, kad Covid-19 būtu nonācis ūdeļu fermās vai pie darbiniekiem, nav konstatēti.

Tā ir saimniecību video novērošanas sistēma, un pārbaudēs mēs varam pieprasīt ierakstus par iepriekšējiem periodiem. Tā nav tiešsaistes video novērošana no dienesta telpām.

Jā, šobrīd Latvijas mežos ir otrais ĀCM izplatības vilnis, kas sākās Latgalē, neskatoties uz to, ka Latgalē pirms pāris gadiem ĀCM praktiski netika konstatēts. Diemžēl mežacūku populācija palielinājās, un cūkas no Krievijas un Baltkrievijas nonāca pie mums.

Zināmi medību ierobežojumi Covid-19 laikā bija. Mežacūkām ir tā īpatnība, ka tās ļoti strauji vairojas, un diemžēl pagaidām tikai ar medību procesu cūku skaitu noturēt tādā līmenī, lai nepieļautu vīrusa izplatību, nav izdevies.

Latgalē ir jauna invāzija, savukārt Kurzemes pusē mēris tā arī nepazuda. Joprojām notiek inficēšanās Kurzemes reģionā - tad parādās Talsu apkaimē, tad Ventspils novadā, tad dodas atpakaļ uz Liepāju, Talsiem. ĀCM ļoti cirkulē starp Kurzemes novadiem atšķirībā no Vidzemes un Latgales, kur, izmirstot mežacūkām, mēris uz kādu laiku pazūd.

Latvijā principā ir trīs aktīvi perēkļi - Latgalē, Kurzemē un Tukuma novads Ķemeru Nacionālā parka teritorijā, kur mēris nepārtraukti cirkulē mežacūku populācijā.

ĀCM ir ļoti skaidra korelācija - mežacūku skaitam pieaugot, notiek vīrusa cirkulācija, un tad jau sezonā ir arī mājas cūkas. Kamēr Latvijā būs pietiekami liels mežacūku skaits, būs ļoti grūti apkarot šo slimību ar klasiskajām veterinārajām metodēm, jo pagaidām vakcīnu nav. Tās dzīvnieku slimības, kas Latvijā ir bijušas un ir pieejamas vakcīnas, esam apkarojuši, piemēram, esam no trakumsērgas brīva valsts, jo ir iespējas vakcinēt meža dzīvniekus, arī klasiskais cūku mēris - Latgalē pielietojām vakcīnas, un mēris tur pazuda. ĀCM vakcīnu nav, un to var apkarot tikai ar dzīvnieku populācijas menedžmentu.

Šajā jautājumā esam vienā laivā ar medniekiem, kuriem jāsaprot, ka, lai atgrieztos pie situācijas, kad infekcijas slimības viņu teritorijās esošajām cūkām nav, ir pietiekami ilgu laiku cūku blīvums jāsaglabā ļoti zems - ne vairāk kā viena cūka uz 200 hektāriem, ne vairāk.

Mums nav citu iespēju, uz visiem ziņojumiem ir jāreaģē, jo beigtās, slimās mežacūkas no meža ir jādabū ārā. Tas ir vēl viens virziens, kurā PVD aktīvi strādā, lai inficētos dzīvniekus savāktu no vides un tas nebūtu infekcijas perēklis. ĀCM vīruss vidē spēj saglabāties ļoti ilgi, tāpēc mēs maksājam cilvēkiem par ziņošanu, par atrastajām mežacūkām. Šajā jautājumā sadarbojamies ar medniekiem un pašvaldībām, lai līķus iznīcinātu. Šajā jomā mums kapacitātei ir jāpietiek, jo nav citu variantu.

Pērn esam konstatējuši ĀCM vairāk nekā 1000 mežacūkām un lielākā daļa ir mirušas, mežā atrastās. Nomedītās mežacūkās vīruss tiek konstatēts samērā reti, mēs konstatējam antivielas, bet vīruss ir reti.

Šobrīd Latvijā varētu būt apmēram 30 000 mežacūku. Vislabākā situācija bija 2018. un 2019.gadā, kad populācija bija ap15 000 mežacūku un bija arī zināmi rezultāti vīrusa apkarošanā, mēris pazuda gan Vidzemē, gan Latgalē. Pirms mēra mežacūku populācija bija virs 50 000 dzīvnieku. Tā bija laba, liela populācija, kurā ĀCM ienāca no Baltkrievijas un varēja sākt "uzdzīvot".

Uz robežas mums darba netrūkst. Kravu kustība gan Covid-19 laikā, gan pēc kara sākuma turpinās, vienīgi mainās sūtījumu struktūra. Šobrīd ir vairāk tranzīta kravu, kas iet no un uz Gruziju, Uzbekistānu, Kazahstānu, Armēniju, tostarp uz Krieviju un Baltkrieviju. Ir palielinājušās tranzīta kravas no Krievijas uz Krieviju, no Krievijas kontinentālās daļas uz Kaļiņingradas apgabalu, kas iet caur Latvijas teritoriju. Jāsaka, ka kravu apjoms nav samazinājies, ir mainījušies dažādu kravu maršruti, ir arī rindas gan uz Krievijas, gan Baltkrievijas robežas.

No Ukrainas dzīvnieki kopā ar bēgļu plūsmu nāk divos virzienos. Bēgļi ienāk pa tiešo no Krievijas teritorijas, tas ir bēgļi no Krievijas okupētajām teritorijām caur Krieviju pa tiešo nonāk uz Latvijas robežas, un jau no pagājušā gada februāra sākās bēgļu plūsma no citām ES valstīm, caur Poliju pamatā, tostarp ar saviem dzīvniekiem cilvēki, kas izvēlējās palikt Latvijā. Pašā kara sākumā mēs pieņēmām lēmumu ielaist cilvēkus ar mājdzīvniekiem Latvijā, neskatoties uz to, ka nav izpildītas visas veterinārās prasības, kā vakcinācija pret trakumsērgu, antivielu titrs un veterinārais sertifikāts. Mēs izveidojām sistēmu sadarbībā ar veterinārajām klīnikām, lai bēgļi, ierodoties Latvijā, varētu savakcinēt savus dzīvniekus, ja tas nav izdarīts Ukrainā, gan sačipot dzīvniekus un reģistrēt LDC datubāzē, saņemt ES mājdzīvnieka pasi, lai varētu legalizēt savus dzīvniekus un jau ceļot uz citām ES un trešajām valstīm. Visus šos pasākumus mēs finansējam no Latvijas budžeta līdzekļiem, papildus vairākus mēnešus mēs nodrošinājām veterinārārstus uz valsts robežas, kas jau uz vietas dzīvniekam veica vakcināciju, čipošanu un reģistrāciju. Mainoties bēgļu plūsmai, mēs šos pakalpojumus pārtraucām, jo ļoti daudz bēgļu devās no Krievijas uz Latviju un atpakaļ uz Ukrainu. Tādējādi mēs īsti vairs neuzskatījām par pienākumu vakcinēt un reģistrēt dzīvniekus par mūsu valsts budžeta līdzekļiem, kuri šeit nepaliek uz vietas. Tiem dzīvniekiem, kas paliek Latvijā, veterinārie pakalpojumi joprojām ir apmaksāti.

Latvijā mēs esam vakcinējuši un reģistrējuši vairāk nekā 5300 dzīvniekus no Ukrainas. Tie ir dzīvnieki, kas vakcinēti pret trakumsērgu - suņi un kaķi.

Bažas bija. Latvija un ES kopumā uzņēmās riskus līdz ar šo humāno darbu, uzņemot cilvēkus un neatdalot tos no mājdzīvniekiem. Visa ES uzņēmās riskus, jo pat vakcinācija uz robežas, ja dzīvnieks ir atbraucis inficējies, nepasargā no trakumsērgas. Normālos apstākļos dzīvnieki, kas nav vakcinēti pret trakumsērgu, iebraukt nevar - vai nu dzīvnieks brauc atpakaļ, vai tiek eitanizēts.

Arī par lauksaimniecības dzīvnieku labturību mēs saņemam sūdzības, tās pārbaudām, un, ja ir nepieciešams, dzīvnieki tiek atņemti un konfiscēti. Pērn bija divi gadījumi, kad nācās konfiscēt dzīvniekus. Lielākoties gan mēs panākam risinājumus neatbilstību novēršanai, lai nebūtu jāpieņem šie sāpīgie lēmumi par dzīvnieku konfiskāciju. Pērn par vidējām un lielām fermām nav bijušas sūdzības vai kliedzoši gadījumi, citus gadus gan ir bijis, kad nākas konfiscēt desmitiem dzīvnieku.

Centrāltirgus ir raksturīgs ar to, ka tur vienuviet ir ļoti daudz individuālu tirgotāju, tur nav kā lielveikalā, kad ir viens atbildīgais par kvalitāti, higiēnu. Centrāltirgū ir ļoti daudz dažādu tirgotāju, un tādēļ tas vienmēr mums ir bijis aktuāls objekts.

Neskatoties uz to, ka centrāltirgus inspekciju plāns paredz to pārbaudīt divas reizes gadā, pērn tirgū bija ap 400 pārbaudēm, tostarp par sūdzībām, arī balstoties uz klimatiskajiem apstākļiem, karsto vasaru, kad bijām tur pastāvīgi, lai sekotu līdzi, kā tiek ievēroti temperatūras režīmi. Jāsaka, ka centrāltirgū ir zināmi uzlabojumi, ir mazāk sūdzību un mazāk konstatējam ratiņtirdzniecību. Agrāk bieži no ratiņiem tika tirgotas nezināmas izcelsmes preces ar beigušos derīguma termiņu par lētu naudu, tad pērn šādi gadījumi, kad bija nepieciešams izņemt produktus no tirdzniecības, bija tikai divi. Citus gadus gandrīz katru mēnesi tika "ķerti ratiņi" ar nezināmas izcelsmes produktiem.

Āgenskalna tirgus, pirmkārt, ir mazāks tirgus. Jo mazāk tirgus dalībnieku, jo vieglāk tirgus īpašniekam vai pārvaldniekam uzturēt kārtību un kontroli. Neesmu dzirdējis ne sūdzības, ne informāciju no inspektoriem par problēmām Āgenskalna tirgū.

Mēs esam optimisti un ceram, ka PVD budžets šogad saglabāsies tādā apjomā, kāds ir paredzēts. Protams, PVD kapacitāte ir vienmēr aktuāls jautājums. Šajā ziņā mūs satrauc atsevišķu kvalifikāciju, speciālistu pieejamība, galvenokārt tie ir mums tik ļoti nepieciešamie specialisti ar veterinārmedicīnisko izglītību. Šādu speciālistu PVD akūti trūkst, veterināro inspektoru nodrošinājumu, veterināro ekspertu nodrošinājumu kautuvēs ir ļoti grūti piesaistīt. Ir vakances, bet diemžēl uz konkursiem neviens nepiesakās. Latvijā sagatavo tik veterinārārstus, cik sagatavo, un loģiski, ka, ja cilvēks ir izvēlējies veterinārmedicīnu par savu nozari, tad sākumā viņi vēlas strādāt privātpraksēs. Tas katrā ziņā ir arī atalgojuma jautājums, un jautājums, ka par valsts budžeta līdzekļiem sagatavotie speciālisti tomēr izvēlas strādāt privātpraksēs vai pat ne Latvijā. Iespējams, ir jārisina jautājums, ka ir iezīmētas vietas PVD dienestam, kur par valsts budžeta līdzekļiem tiek sagatavoti mums nepieciešamie speciālisti, kas apņems kādu laiku strādāt PVD. Protams, tas neatrisina konkurētspējīga atalgojuma jautājumu, kas ir ļoti būtiski.

Cik sevi atceros, par šiem jautājumiem runājam ikreiz. Tā gan nav mūsu unikālā situācija, tas pats ir medicīnā, izglītībā un citās jomās. Tas ir valstisks jautājums par stipendijām, kur valsts apmaksātām studiju vietām nāk līdzi arī pienākums kādu laiku strādāt valsts iestādēs.

Mums ir darbinieku grupas, kas īsti nevar strādāt attālināti, piemēram, robežkontrolieri arī visu Covid-19 laiku strādāja uz vietas, arī veterinārārsti kautuvēs nevar strādāt attālināti, inspektoriem arī nākas strādāt klātienē. Protams, mēs esam radījuši attālinātu pārbaužu iespējas, bet tās ir atsevišķas jomas. Mums ir darbinieku grupas, kas var strādāt attālināti, ir dienas, kad mēs rekomendējam strādāt attālināti, lai taupītu līdzekļus, bet mums ir arī ļoti daudz darbinieku, kuriem darba pienākumi neparedz attālināto darbu.

Man nav pietiekamas informācijas par šo gadījumu, tādēļ būs grūti komentēt.

Pārliecināti mēs savā dzīvē varam būt tikai par dažām lietām. Tādēļ ir dažādi mehānismi, lai mazinātu šādus riskus, piemēram, iekšējās kontroles sistēma, pretkorupcijas plāns. Es ceru, ka mūsu dienestā nav šādu cilvēku, bet, kā jau teicu, pārliecināti varam būt tikai par dažām lietām savā dzīvē.

Dienests no ministra sagaida izpratni par mūsu jomas būtiskumu Latvijas lauksaimniecībā un tautsaimniecībā. Tas ir gan pārtikas drošums, kas skar jebkuru Latvijas iedzīvotāju, gan dzīvnieku veselība, infekcijas slimības un to neesamība, kas gan saglabā dzīvnieku produktivitāti, gan nodrošina dzīvnieku un dzīvnieku produkcijas eksporta iespējas. Es sagaidu izpratni un atbalstu šajās jomās.