Politologi: no pašas Saeimas atkarīga varas līdzsvara atjaunošana

1922. gada novembra sākumā Saeima sanāca uz savu pirmo sēdi. Vai tagad, 100 gadus vēlāk, Saeimas loma parlamentārajā demokrātijā joprojām ir tikpat nozīmīga kā tolaik? Vai tomēr varas svaru kausi nav nosvērušies vairāk uz Ministru kabineta pusi? 

“Parlamentārā valstī, kur visi varas zari ir līdzsvarā, tomēr noteicošā loma ir parlamentam,” 14. Saeimas pirmajā sēdē atgādināja līdzšinējā Saeimas priekšsēdētāja Ināra Mūrniece, kura pārstāv Nacionālo apvienību. Tautas priekšstāvji veido augstāko valsts varas atzaru: Saeima izdod likumus, apstiprina valsts amatpersonas un uzrauga valdības darbu. Patlaban gan šķiet, ka noteicoša loma ir Ministru kabinetam. Politoloģe, Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) lektore Lelde Metla-Rozentāle saka: “Krīzes konteksts nenoliedzami ir ietekmējis spēku samēru starp parlamentu un ministru kabinetu, jo tieši Ministru kabinets ir tas, kurš parasti saskaras ar akūtu problēmu. Ministru kabineta pakļautībā ir visas pārvaldes institūcijas, tur tiešām ir redzams, ka kaut kas trūkst, kaut kas neiet, kur ir tās reālās problēmas. Savukārt Saeima uz problēmām skatās nedaudz attālināti.” 

ReTV Ziņu dienesta uzrunāto Saeimas deputātu viedokļi par parlamenta lomas vājināšanos atšķiras. Saeimas deputāte (“Progresīvie”) Antoņina Ņenaševa: “Ir sajūta, ka parlamentam ir daudz mazāka loma kaut kādā ziņā. Tā ir noteicoša uz vēlēšanu dienu, noteicoša proporcijai, bet tālāk jautājums, kā tieši deputāti varētu būt ar lielāku svaru. Piemēram, likumdošanas izstrādes procesā, jo, kā mēs esam dzirdējuši un kā tas tradicionāli praksē pašlaik notiek, visvairāk ir no Ministru kabineta nākoši lēmumprojekti vai likumprojekti.” 

Saeimas deputāts (JV) Ainārs Latkovskis: “Modernā ikdiena ir tik steidzīga, ka izpildvara ir tā, kas spēj reaģēt visātrāk. Arī parlaments, apstiprinot Ministru kabinetu un dodot tam pilnvaras, arī paredz, ka viņi reaģē ātrāk.”

“Es nevēlētos piekrist, ka izpildvara kaut kādā ziņā ir izgājusi priekšplānā, nē. Protams, ka krīžu vadībā, īpaši kovidpandēmijā, izpildvarā ātrāk norit lēmumu pieņemšana, un pēc tam visas šīs diskusijas Saeimā bija. Es domāju, ka šī Saeima, apstiprinot valdību un izvirzot savus noteikumus, var rīkoties citādi,” pauž Saeimas deputāte (JV) Inese Lībiņa-Egnere. 

Lelde Metla-Rozentāla gan norāda, ka parlamenta loma atvirzījusies otrajā plānā arī Saeimas kopējās intelektuālās kapacitātes dēļ, proti, runa ir par to, cik katrs deputāts patiešām pārzina kādu specifisku jomu un saprot, ko tajā vēlas paveikt. “Ja vairāk būtu šādi kādā nozarē zinoši deputāti, protams, parlaments varētu uzrādīt augstākus iesaistes rezultātus, jo tad būtu nevis vienkārši cilvēciska sajūta, ka esmu kā deputāts gatavs līdzdarboties visur, kur mani aicinās, bet gan ka man ir pilnīgi skaidrs, ko es šajos četros gados gribu panākt un izdarīt.”

Politologs Mārtiņš Daugulis savukārt akcentē, ka iepriekšējā sasaukuma Saeima kovidkrīzes laikā atkāpusies tālu aizmugurē arī komunikācijā ar sabiedrību: “Tas, ka šajā gadījumā bija vakuums no Saeimas puses informatīvajā telpā, šo vakuumu automātiski aizpildīja tie, kur tad acīmredzot reālā lēmumu pieņemšana bija pārnesusies.”

Kam jānotiek, lai atjaunotu varas atzaru līdzsvaru un lai parlamentārā vara atgūtu savu spožumu, nevis darbotos pēc iepriekšējā sasaukuma Saeimas ieviestā stereotipa? Mārtiņš Daugulis: “Saeima ir un būs, un Satversmē ir noteikts, ka tas ir tas domas, diskusiju kodols. Tā lemšanas vara. No Saeimas kvalitātes būs atkarīgs, vai domas un pārstāvnieība ir adekvāta. Jo Ministru kabinets ir tikai izpildvara, tikai izpildvara.” 

Tādējādi līdzsvara atjaunošana ir pašas Saeimas rokās, uzsver politologs, un tas ir nopietns jautājums, ņemot vērā, ka sabiedrības uzticēšanās varai arvien samazinās.