Kristīne Lubāniņa ir jaunā rakstniece, autore 176 lapaspušu detektīvromānam “Karma atlikumu neizdod”. “Ja tas ir detektīvromāns, tad ir kāds noziegums, ir kādi pagātnes notikumi, ir skeleti skapī un dažādi konflikti, kas jāatrisina. Negribas intrigu sabojāt, visu stāstīt.”

Kristīne kā eksperte, lai gan viņai tā nepatīk sevi dēvēt, bet bija ciemos pie grāmatu mīļiem kultūrvietā “Šķūnis”, lai parunātu par sevi, grāmatu un parādītu radošus rakstīšanas vingrinājumus. “Pēc tās aktivitātes, cik tur daudz katram bija sarakstīts tās lapas no vienas un otras puses, sapratu, ka cilvēkiem tomēr patīk tā rakstīšana ar roku, ka viņiem joprojām patīk, ka ir izdevušies tie vingrinājumi, ko esmu iedevusi un ka katrs var kaut ko sākt rakstīt. Vajag tikai sākt.”

Kristīnei izglītība ir žurnālistikā, kādu laiku arī strādājusi šajā profesijā. Viņa saka, ka rakstīšana ir sirdslieta, bet, runājot par vēlmi uzrakstīt grāmatu, atbilde ir vienkārša - garlaicība. “Man vienkārši bija garlaicīgi. Tagad es ticu tam apgalvojumam, ka garlaicība veicina radošumu, jo es pirms četriem gadiem, līdzīgi kā tagad, biju devusies pirmsdzemdību atvaļinājumā. Tā vasara bija ļoti karsta. Tā bija 2018. gada vasara, kad bija neciešams karstums, man nebija droši kaut kur doties ārpus mājas. Biju burtiski iesprostota četrās sienās. Protams, visas filmas, seriāli izskatīti, grāmatas izlasītas. Ko darīt atlikušo divus, trīs mēnešus? Blenzt sienā? Tad es domāju, ko es varu darīt, kā es sevi varu nodarbināt. 

Man ļoti patika rakstīt. Ko es varētu rakstīt? Es varētu uzrakstīt kādu grāmatu. Bet - par ko? Man patīk detektīvi. Labi. Es varētu uzrakstīt detektīvu, bet - par ko? Man nav ideju. Burtiski nākamajā dienā tā ideja atnāca. Es nosapņoju vienu ainu no grāmatas. Tādā pusmiegā, kad esam pamodušies, bet ne līdz galam. Protams, ķēru pie klades un rakstīju, un tā tas viss sākās.

Pati rakstīšana nenotika mūsdienām atbilstoši - datorā, kā iesmej Kristīne, bet gan kladē. Grāmata tika uzrakstīta vasaras laikā. Kristīne stāsta, ja nebūtu ieraudzījusi “Zvaigznes ABC” izsludināto konkursu, klade ar visu saturu būtu nolikta plauktiņā, iespējams, nekad netiktu publicēta. Grāmatas autore stāsta, ka rakstīšanā viens no grūtākajiem uzdevumiem bija saprast, kad pielikt beigu punktu. “Tas ir pēc sajūtām. Tikai un vienīgi. Arī gleznotāji līdz pat pēdējam nezina, kurā brīdī viņu mākslas darbs ir pabeigts. Tāpat arī rakstniekam ir līdzīgi. Pirmais ir tad, kad jūti, kad tev vairs nav ko pateikt, kad tālāk nāk jau ūdens liešana vai pievilkšana līdz matiem kaut kādus tekstus tikai, lai būtu. tas būtu tas pirmais rādītājs, kad iekšēji jūti, ka viss. Nav vairs ko teikt. Punkts.”

Kristīnei jau no bērnības sirdī ir detektīvromāni. Iespējams, tieši tāpēc, viņai pēc vairākiem gadiem parādījās vēlme uzrakstīt pašai savu detektīvromānu.

Grāmatai ir 1500 liela tirāža, kas priekš Latvijas ir daudz. Kristīne ir domājusi par grāmatas turpinājumu, bet pagaidām tas netiks darīts, jo jau sākusi rakstīt nākamo grāmatu - arī detektīvromānu. To viņa plāno pabeigt pirms bērna piedzimšanas.