Salacas upes krasts pie Burtnieka ezera jau izsenis bijis vēsturnieku un pētnieku uzmanības centrā. Tur, pļavainā apvidū, neliels paugurs ir ne tikai apaudzis ar priedēm, bet tam ir arī pamatīgs vēsturisko liecību kultūrslānis.
Riņņukalnā jau vairākkārt veikti arheoloģiskie izrakumi. Pētot atrastās mirstīgo atliekas, zinātnieki atklājuši, ka tur bijis apbedīts senākais zināmais mēra upuris. Zinātnieki Vācijā identificējuši 20 līdz 30 gadus jauna vīrieša kaulos šīs sērgas baktēriju. Veicot ģenētisku pētījumu, to izdevies noteikt jau 1875. gadā izraktajām atliekām. “Galvaskausus, kurus no šiem apbedījumiem, kurus uzskatīja par akmens laikmeta kapiem, nosūtīja uz Vāciju. Tie galvas kausi tur nostāvēja līdz pat mūsdienām. 2012. gadā zinātnieki atkal atrada šos galvaskausus noliktavā, kolekcijā Berlīnē,” saka Valdis Bērziņš, Latvijas universitātes Latvijas vēstures institūta speciālistu grupas vadītājs.
Pētnieks skaidro – ceļš līdz tam, ka par senāko mēra upuri pasaulē tagad dēvē Latvijas teritorijā dzīvojušu cilvēku, ir bijis ilgs. Piemēram, ar radioaktīvā oglekļa datēšanas metodi apstiprinot, ka atrastais skelets patiesi ir tik sens. “Vācieši ir veikuši ģenētiskas analīzes, viņi ir skenējuši šos kaulu materiālus ar savām ģenētikas metodēm, meklējuši liecības un ģenētiskos kodus, kas liecinātu par patogēniem, par senajām slimībām,” saka Valdis Bērziņš.
Ņemot vērā šī skeleta apbedīšanas apstākļus, vēsturnieks uzskata – šim cilvēkam konstatētais mēris, nav bijis tik postošs, jo apbērēts atbilstoši tā laika tradīcijām, nevis iemests bedrē. “Baktērijas un vīrusi mēdz mutēt. Tik tiešām šai senajai mēra formai ir diezgan būtiskas, ģenētiskas atšķirības no tās postošās slimības, kas ir bijušas viduslaikos. Ir izvirzīta hipotēze, ka sākotnēji mēris, šī mēra baktērija ir attīstījusies, cilvēkam pārnākusi no bebriem. Toreiz arī Riņņukalna apmetnē cilvēki diezgan daudz ir ēduši bebra gaļu, medījuši un nonākuši ciešā kontaktā,” skaidro Valdis Bērziņš.
Pirms gandrīz pieciem gadiem Riņņukalnā arī Valda Bērziņa vadībā notika arheoloģiskie izrakumi, turpat atrastajiem vēl diviem skeletiem šī infekcija netika apstiprināta. “Skaidrs, ka Riņņukalns kā arheoloģiskais piemineklis joprojām saglabā savu pētniecības potenciālu. Tā ir tāda centrāla vieta, tā ir Salacas izteka, no Salacas iztekas pie Burtnieku ezera. Ja cilvēks ceļo uz jūru vai ezerā, vai uz citām upēm, cilvēki var satikties, tīši vai nejauši, nav brīnums, ka tā ir labvēlīga situācija, lai izplatītos infekcijas slimības.”
Pētījumi, iespējams, šajā vietā turpināsies. Šobrīd zinātnieki uzskata, ka mēris parādījās pirms 7000 gadu, līdz ar lauksaimniecības ienākšanu Centrāleiropā.
