Pirmie latviešu zemnieku rakstītie dzīvesstāsti Valmiermuižas parkā

Iezīmējot patriotu mēnesi, tapis jauns mākslas baudījums - “Gaismas lauks”. Senajā pils parkā Valmiermuižā, tumsai iestājoties, cilvēki aicināti doties klausāmpastaigā, kurā sastopas vēstures piezīmes ar mūsdienu mākslu.

Atrodoties lauka vidū, no visām pusēm ieskauj pirmie latviešu zemnieku rakstītie dzīvesstāsti. Iesākumā varbūt šķietami neskaidrā sarunu mudžeklī atklājas četru vietējo iedzīvotāju likteņi, kas izdzīvoti 18. gadsimtā. “Šeit ir ietverti zemnieku, kas ir dzīvojuši tuvējā apkārtnē, dzīvesstāsti, kā arī Valmiermuižas nomnieces Magdalēnas Elizabetes fon Hallertes stāsts, kā tad viņai šeit ir gājis, kā viņa ir saimniekojusi, ar to arī ir saistītas Brāļu draudzes, jo tieši viņa aizsāka šo brāļu draudžu kustību Valmiermuižā, Vidzemē, Valmieras diakonātā. Tā kā viņa ir tas impulss, tā teikt, latviešu nacionālai modināšanai,” saka Sabīne Vandāna, Valmiermuižas kultūras biedrības vadītāja.

Ar senajiem rokrakstiem un stāstiem klausāmpastaigas laikā iepazīstina aktieru Māras Mennikas un Ivo Martinsona balsis. “Gribas aizvērt acis, vienkārši būt tajā laikā, dzirdēt, ka tie visu cilvēku stāsti plūst tevī iekšā. Ļauties tam vienkārši,” pauž Māra Mennika, zemnieku pierakstu stāstniece.

“Īstenībā jau šī ir tā pati vieta, šī ir tā pati zeme un zāle, pa kuru viņi ir staigājuši, šeit viņi ir ar zirgiem braukuši. Iespējams, ka kāds no kokiem ir no tām pašām zīlēm izaudzis, kas tai laikā ir kritušas, varbūt tāpēc tā tirgus sajūta, tā murdoņa, kaut kas atsauc, varbūt tādu mistisku sajūtu rada,” saka Ivo Martinsons, zemnieku pierakstu stāstnieks.

Līdzīgās sajūtās ir arī klausāmpastaigas apmeklētājiem. “Ļoti interesanti, varbūt laiks nav tas labākais - diezgan vēss. Bet, nu, patīk. Un bērniem patīk vairāk kā mums, šajā laikā jau vispār labi, ka var kaut kur aiziet un apskatīt, kaut ko jaunu uzzināt,” saka Ivars, pastaigas apmeklētājs.

Pastaigas vizuālās koncepcijas autors ir scenogrāfs un režisors Reinis Suhānovs. Tā koncentrēta Valmiermuižas pils parka centrā, kur aplī izvietoti aptuveni tūkstoš balti skalu stiebri, simbolizējot lauku, kurā izaugušas nacionālās pašapziņas sēklas. “Es ieteiktu tad, kad ienākam parkā, atnākt līdz vidum, noķert to kosmisko sajūtu, kad viss ir izgaismots, pārgaismots un apkārt ir skaņu, balsu mudžeklis. Tad lēnu garu, staigājot cauri ražai, pievērsties vienam galam, otram galam, jo katrā galā skan savs stāsts,” pauž Sabīne Vandāna.

Katrs dzīvesstāsts, kas atskaņots klausāmpastaigā, ir saistīts ar brāļu draudzi, kas radusies pirms 300 gadiem Hernhūtē Saksijā. Neilgi pēc draudzes dibināšanas tā uzsākusi garīgo darbu arī Vidzemē, izglītojot gaišākos latviešu zemniekus. “Tas ir ļoti īpaši. Vispār latviešu kultūrā, tas ir unikāli, tas ir ļoti, ļoti īpaši, jo visi šie cilvēki bija vienkāršie cilvēki, parasti, kā mēs zinām no vēstures stundām, mums ir karaļu vēsture, valdnieki, tātad karavadoņi, bet šie ir tiešām, izņemot ģenerālieni Magdalēnu fon Hallerti, kas Valmierā nav nezināma, visi pārējie tiešām ir zemnieku izcelsmes,” saka Beata Paškevica, Latvijas Nacionālās bibliotēkas vadošā pētniece.

Doties pastaigā un ieklausīties dzīvesstāstos iespējams līdz 21.novembrim.