Saņemot mantojumā radio no ģimenes, lielvārdietim Didzim Pučam aizsākās interese par radio tehniku, kas šobrīd vainagojusies ar unikālu radio un elektrotehnikas kolekciju Latvijā un plašām zināšanām par radio tehnikas attīstības vēsturi. Ar savu artavu kolekcionārs dalījies izstādē, kas apskatāma Ogres muzejā.
Lielvārdietis Didzis Pučs sevi nesauc par kolekcionāru, bet gan profesionālu radio tehniķi. Tomēr 50 savas dzīves gadus viņš velta radio un elektrotehnikas izpētei un kolekcionēšanai. Šobrīd Ogres vēstures un mākslas muzejā skatāma Didža Puča izstāde “Pirmais radio, televizors, printeris...”, aptverot laika periodu no 20. gs. sākuma līdz pat gadsimta nogalei. “No radioaparātiem interesantākais ir 57. gada “Festivāls”. Tas ir pirmais, varētu teikt, pasaulē radio ar tālvadības pulti. Pults ar riktīgu vadu, bet mēs to varam ieslēgt no attāluma,” atzīst izstādes autors Didzis Pučs.
Kā ReTV stāsta Didzis, pirmais radio mantojumā nonācis no vecākiem, tāpēc joprojām, veidojot kolekciju, svarīgākais esot nevis tehnikas izskats, bet gan tās stāsts. “Man drīzāk patīk tas izdegušais melnais pleķis tajā rādžiņā, jo tas varbūt arī tajā 65. gadā bija pēdējā svecīte, kas izdega uz tā jaungada naktī, vairāk to nelietoja, nesmuks palika, izmeta ārā. Un ir lietas, kuras es apzināti meklēju. Piemēram, Hruščova laika krāsaino televizoru. Jo daudzi nezina, Hruščova laikos televizoriem bija tāda plēve augšā - zils, vidū oranžs, apakšā zaļš. Varēja aizlikt aiz ekrāna, bija pseidokrāsains. Jo stāsts esot par to, ka Hruščovs esot bijis Amerikā, tur krāsainā televīzija. Atbraucis mājas, kulaks galdā, vajag krāsaino televīziju, bet uztaisīt nevar.”
KVN. Tas bija 49. gadā, sāka to ražot Padomju Savienībā. KVN nozīmē uzvārdi tiem konstruktoriem, bet tautā sauca “Kupil, vklučil, nerabotajet”. Plīsa šausmīgi un meistaru nebija, tas bija kaut kas jauns.
Didzis atzīst, lai spētu orientēties tehnikas attīstībā, svarīgas ir vēstures zināšanas, tostarp piemeklējot rekvizītus filmām. Didzim atlases procesā svarīgi esot tos maksimāli pietuvināt konkrētajam laika periodam, lai gan mēdzot būt arī starpgadījumi. “Man zvana viena rekvizitore, saka, ka vajag magnetafonu. Kino cilvēkiem šausmīgi patīk magnetafoni. Mans “MAG 58” ir jau četrās filmās filmējies. Un tagad zvana, vajagot magnetafonu. Prasu, kur būs - kara laiks, 45. gads, angļu amerikāņu štābs. Es tak nezinu, kas zvana, prasu - kurš idiots rakstījis scenāriju. Nebija viņiem magnetafona, tā bija tikai vāciešiem slepena lieta un viss. Nē, Holivudas filma, Mikijs Rurks, es tur mēms. Bet apmierināti, griezās magnetafons, viss patika. Bet tas ir Amerikāņu kino, vajag lai viss skaisti izskatās, bet tas neatbilst vēsturiskajam.”
Izstāde “Pirmais radio, televizors, printeris...” Ogres vēstures un mākslas muzejā skatāma līdz septembra beigām.
