Piemin iznīcināto ciemu un vairāk nekā 200 upurus - 80 gadi kopš Audriņu traģēdijas

Traģēdija Audriņos pirms 80 gadiem kļuva par vienu no baisākajiem nacistiskās Vācijas okupācijas laikā pastrādātajiem noziegumiem pret vietējiem civiliedzīvotājiem. Tolaik par izbēgušu sarkanarmiešu atbalstīšanu Audriņu ciems pilnībā nodedzināts, savukārt tā iedzīvotāji, tostarp arī sirmgalvji un bērni – nošauti. Pieminot traģiskos notikumus, šodien Rēzeknē un tās apkārtnē aizvadīti vairāki pasākumi, izveidotas tematiskas izstādes un organizēti zinātniskie lasījumi.

Audriņos piemiņas vietā, kas vēsta par 1942. gada traģēdijas upuriem, gulst ziedi. Iedzīvotāji piemin nacistiskās Vācijas okupācijas varas sodu, kad ciema mājas iznīcinātas līdz ar zemi, nogalināti vairāk nekā 200 vietējie civiliedzīvotāji. Cietsirdīgā notikuma aculiecinieku vairs nav, taču pēcteču vidū aizvien saglabāti stāsti un sāpīgas atmiņas. “Mamma stāstīja un raudāja. Mammas pusē nošautas astoņas dvēseles. Viņa redzēja, kā dega Audriņi, cauri mežam gāja uguns un dūmi. Baisi, skudriņas skrien pāri. Es šeit vasarā kopju, kad ziedus atved, tad vāzēs ūdeni mainu, vecāku mājas tepat blakus,” saka Valentīna, Audriņu ciema iedzīvotāja.

Apkopojot šādus stāstus, Latgales Kultūrvēstures muzejā šonedēļ skatāma tematiska izstāde, gan organizēta tiešsaistes diskusija. Tās laikā runāts par traģēdijas atspoguļošanu padomju varas gados un mūsdienās. Vēsturnieki uzsver, ka šādā veidā var cīnīties arī ar dezinformāciju.

Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta vadošais pētnieks, vēstures doktors Kaspars Zellis: “Tas lielā mērā saskan ar, es teiktu, mūsu valsts, arī mūsu vēsturnieku viedokli, ka būtībā abi okupācijas režīmi gan padomju, gan nacistu bija vienlīdz asiņaini un noziedzīgi.”

“Otrais pasaules karš - pēc iespējas vairāk par to jādiskutē, jāizgaismo varbūt vēsturniekiem arī populārzinātniskā valodā, jo diemžēl mūsu sabiedrībā var redzēt, ka figurē tomēr šis skatījums tāds “balts – melns”, šī vienkāršošana ir diezgan bīstama dažkārt. No tā būtu, protams, jātiek kaut kā mums vaļā – diemžēl pagaidām mums tas neizdodas,” atzīst Vladislavs Malahovskis, Rēzeknes Tehnoloģiju akadēmijas asociētais profesors, vēstures doktors.

Lai arī kopš Audriņu traģēdijas apritējuši 80 gadi, aizvien ir daudz neatbildētu jautājumu. Liela daļa nacistu okupācijas laika dokumentu nav saglabājušies. Piemēram, turpmāk pētījumos vajadzētu vairāk izvērtēt Rēzeknes policijas iecirkņa līdzatbildību. “Mēs ļoti labi apzināmies, ka 64., 65. gada šī te paraugprāva pret šī te iecirkņa policistiem bija čekas inspirēta, zināmā mērā daudzas liecības tika izspiestas, cilvēki tika faktiski daudzi tiesāti arī divas reizes par vienu un to pašu noziegumu. Šie te jautājumi, protams, prasa detalizētāku izpēti un pārskatīšanu,” norāda Kaspars Zellis.

“Vietējie policijas, palīgpolicijas darbinieki šo pavēli izpildīja pēdiņās ar uzviju, nošaujot pilnīgi visus arestētos Audriņu iedzīvotājus. Joprojām mēs precīzi varbūt nezinām, cik tieši tika nošauti, ir zināms, ka virs 200 noteikti, bet tur figurē gan 201, gan 205 skaitļi. Protams, ka viņu vidū bija arī 50 apmēram vismaz bērni, viens zīdainis arī. Otrais jautājums arī droši vien par sarkanarmiešiem, kas tur bija, kas un kā viņi bija, jo viņi arī divi tika nošauti, četri pēc tam apšaudē sadega,” stāsta Vladislavs Malahovskis.

Latvijas vēsturē nacistiskā vācu okupācijas vara kolektīvās atbildības principu sodot civiliedzīvotājus izmantojusi vairākkārt. “80 gadi aprit ne tikai kopš Audriņu traģēdijas, bet arī 80 gadi aprit kopš Barsuku sādžas traģēdijas, kur līdzīgi dažas dienas vēlāk tika iznīcināti gandrīz 50 cilvēki. Faktiski līdzīgu iemeslu dēļ, šis te notikums arī nedrīkst tikt aizmirsts. Tāpat mums jārunā arī par 44. gada Zlēku traģēdiju un daudzām citām lietām,” saka Kaspars Zellis.

Pieminēt vienus no traģiskākajiem notikumiem Latvijas vēsturē un novietot ziedus piemiņas vietās bija iespējams visas dienas garumā arī citās Audriņu iedzīvotāju publiskās nošaušanas vietās - Ančupānu memoriālā un Rēzeknes pilsētas tirgus laukumā.