Puķu mājā Sējā jau vairākus gadu desmitus saimnieko visa Lindas ģimene. Lai arī pati agrāk nevarēja iedomāties savu ikdienu pavadīt siltumnīcā, šobrīd dārzniece dara to ar prieku, sekojot līdzi tendencēm un piedaloties dažādos semināros. “Sēdēju birojā Rīgā ar gariem nagiem un teicu - te nekad. Iepēros! Reāli patīk! Tagad iedomājos, ja mani iesēdinātu kādā darbā no astoņiem līdz pieciem, es nevarētu,” atzīst Linda Alhimoviča, “Puķu māja Sējā” saimniece.

Saimnieces lepnums ir kuplie petūniju stādi, kuru audzēšana patiesībā ir viegla, jo tie nemaz nav tik cimperlīgi kā vairumam liekas. “Agrāk mammām un omām likās, ka ir cimperlīgākas tikai tāpēc, ka bija jāknaiba. Jaunās šķirnes ir ļoti izturīgas - lietus tik traki nenosit, ziediņi ir stingrāki. Svarīgi stādīt petūnijas lielos podos. Tirgū ieliek mazākā podiņā, kas ir izdevīgāk - mazāk kūdras, lētāks pods -, tad lētāk var pārdot. Bet - kas notiek? Trīs reizes dienā vasarā būs jālej, neizaugs nekad tik liela.”

Kombinācija ir pavisam vienkārša - pareiza laistīšana, mēslošana ar mēslojumu, kura sastāvā ir fosfors. Ik pa reizei arī auga apgriešana.

Linda stāsta, kas jādara ar tikko podiņā nopirtku petūniju: “Uzkariniet un priecājieties! Nav katru dienu jāiet knibināt. Laistam ar ūdentiņu, reizi nedēļā liekam mēslojumu. Galvenais to darīt regulāri. Kādreiz, kad kaut kas nesmuks vai dzeltenāks, šņikājam nost līdz dzīvajai zaļajai vietiņai. Tās tik ātri atjaunojas! Tik ātri atkal sāk ziedēt! Man firzieris arī saka - jāgriež matu galiņi, lai ātrāk aug. Viņam es neticu, bet puķes tiešām ir jāgriež - aug labāk. Tas ir pārbaudīts!”

Linda stāsta - tāpat kā medicīna, arī dārzkopība attīstās. Mūsdienās sastopamas petūniju šķirnes gan aizņemtajiem saimniekiem, kuriem nav vaļas nolasīt vecos ziedus, gan tādiem, kuri to dara ar prieku.

Svarīgi petūnijas apliet tieši vakarā, lai nakts vēsumā augs varētu kārtīgi atdzerties un atjaunoties. “Es saku tā - brauciet ceļojumos! Mēs strādājam ar tādiem podiem, kam apakšā ir caurumi. Šķīvīti neliekam, jo tie šķīvīši neko nedod - tas ūdens nespēj iesūkties. Toties, kad braucat ceļojumā - nolieciet bļodu, 10 litru spaini, iesēdiniet to iekšā. Pats caur apakšu uzsūks vismaz tik daudz, lai nedēļu izdzīvotu!”

Linda arī uzsver, ka petūnijas nevar liet ar mēslojumu, kad ir pārkaltuši ziediņi. “Vienmēr vajag saliet ar ūdeni, lai atdzeras. Tikai tad pēc dienas vai divām mēslot.”

Kuplās ziedu kupenas var pavairot gan ar sēklām, gan ar spraudeņiem, tiesa - tas ir nedaudz grūtāk. “Jūs varat nolauzt zariņu, paturēt ūdenī, lai sadzen saknītes, bet ne vienmēr tas izdosies - var nopūt un iemesties puves, aiziet sausumi. Ja stādiņš ieaugas, var ielikt kūdrā, uzlikt burciņu otrādi, lai mitra vide augam; tad paturēt kādu nedēļu, divas. Tik ātri neieaugas, bet ir obligāti jānogalotņo. Tas petūnijai ir ļoti svarīgi. Ja neizdarīs - izies viena gara aste, neveidosies tas bumbveidīgais augumiņš.”

Petūnijas ir izturīgas un ar slimībām īsti nesaskaras. Arī pārziemot tās var pat ļoti vēsā vietā, piemēram, kur temperatūra noslīdējusi līdz nulles grādiem. Galvenais augu ir nepārkaltēt, taču arī nepārliet, lai nerodas puve. Savukārt februārī petūnijas podu jau var likt uz loga, lai sāk sauļoties.