Reizēm pat dažas skolas laikā vasaras darbos nostrādātas dienas var būt izšķirīgas, aprēķinot vecuma pensijas piešķiršanai nepieciešamo darba stāžu. Ja darba grāmatiņa pazudusi, apliecinājumu par nostrādātajiem gadiem var meklēt arhīvā.
Vecuma pensijas lielums atkarīgs no nostrādāto gadu skaita. Par to, kāda informācija par konkrētās personas darba stāžu ir atbildīgo valsts iestāžu rīcībā, ikviens var pārliecināties Valsts ieņēmumu dienesta elektroniskajā datu bāzē jeb EDS. Tā gan ne vienmēr atspoguļo patieso ainu, ja cilvēks nav iesniedzis darba grāmatiņu un citus dokumentus, kuros fiksēts darba stāžs līdz 1996. gadam. “Tie ir arī augstākās izglītības diplomi vai karaklausības apliecība, kas var ļoti būtiski palielināt apdrošināšanas stāžu,” saka Egita Garā, Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras (VSAA) pārstāve.
“Cik es sevi atceros, man tā bija jau senāk, bet tagad man uzrādās, ka [stāžs] ir no 97. gada. Es zinu, ka jau pirms tam strādāju. Bet man tās grāmatiņas nav, vismaz es to neesmu vēl atradis, lai salīdzinātu,” pauž Mārtiņš, kas nevar atrast darba grāmatiņu.
Ja darba grāmatiņu neizdodas sameklēt, apliecinājumu par nostrādātajiem gadiem var meklēt arhīvā. Tur var atrasties arī ziņas par skolas gados pa vasaru kolhozā nostrādātiem mēnešiem, ko arī ieskaita stāžā. Dažkārt tas var būt izšķirīgi. “Reizēm ir būtisks pat viens gads vai viena diena stāža noteikšanai un pensijas apmēra aprēķināšanai, jo, piemēram, personai ir 29 gadi, 11 mēneši un 25 dienas darba stāžs, viņai pietrūkst piecas dienas, lai mēs aprēķinātu pensiju no valstī vidējās algas, kā to aprēķina, ja stāžs ir 30 gadi,” pauž Egita Garā.
Latvijas Nacionālā arhīva izziņas par darba stāžu ir maksas pakalpojums – atkarībā no pārbaudāmo darba vietu skaita par informāciju var nākties maksāt no 14 līdz 99 eiro, tāpēc vispirms ieteicams pārliecināties, vai attiecīgās ziņas nevar saņemt bijušajā darba vietā, protams, ja tā joprojām pastāv. Un arī arhīvā ne vienmēr vajadzīgās ziņas atrodamas. “Arhīvā šo informāciju var dabūt tikai tad, ja darba devējs, beidzot savu pastāvēšanu, šos dokumentus arhīvā ir nodevis, jo pēc būtības ne padomju laikā, ne tagad arhīvs mērķtiecīgi neuzkrāja šos dokumentus. Tie arhīvā nonāk tikai tad, ja nav darba devēja, kas pats varētu šos dokumentus glabāt,” pauž Māra Sprūdža, Latvijas Nacionālā arhīva direktore.
Ja sadzīt pēdas darba stāžam nav iespējams pat arhīvā, jo, piemēram, darba devējs te parādījies, te pazudis, kā sevišķi bieži notika 90. gados, arī tad vēl viss nav zaudēts. “Esmu dzirdējusi, ka tādos gadījumos ar diviem lieciniekiem var pierādīt darba stāžu arī tiesā,” skaidro Māra Sprūdža.
Kaut gan par laika posmu pēc 1996.gada dati par darba devējiem un nostrādātajiem gadiem pieejama elektroniski, arhīva direktore ikvienam iesaka saglabāt visus darba līgumus. Tajos ir informācija, kas oficiālajos reģistros netiek ietverta, piemēram, amata pienākumi. Tas var būt izšķirīgi, piemēram, gadījumā, ja jāaprēķina invaliditātes pensija saistībā ar arodslimību.
