“Esmu pieņēmusi lēmumu aiziet no vardarbīgām attiecībām. Šobrīd tieku joprojām sodīta par to no vainīgā puses ar klaju mūsu bērnu ignorēšanu, arī no finansiālās puses,” vakar paziņoja Mairita Rosicka sociālajā vietnē.

Šis ieraksts radīja vētru sociālajos medijos. Pirmkārt, tika ātri atklāts bērnu tēva vārds - tas ir grupas Singapūras satīns mūziķis Kristaps Strūbergs. Un otrkārt - komentētāju viedokļi dalījās sievietes un vīrieša aizstāvjos. Lai arī Mairita Rosicka rakstīja, ka ir gatava par šo runāt medijos, ReTV Ziņām viņa sākumā lūdza apdomāties, vai un ko runāt, bet beigās sarunai nepiekrita. Līdzīgi notika ar otru iesaistīto pusi. Mūziķim pietuvinātas personas ReTV Ziņām norāda: “Šobrīd esam vienojušies nedalīties ar viņa kontaktiem, ņemot vērā situāciju viņu ģimenē.”

ReTV Ziņas aptaujāja vairākus ekspertus, lai saprastu, vai un kā ir pareizi informēt par varmāku, kur ir robeža - paziņojot, ka kāds ir varmāka, neļaujot iespēju pretējai pusei sevi aizstāvēt.

Raivo Vilcāns, atbalsta tālruņa noziegumos cietušajiem vadītājs: “Viena no lietām, kas ir svarīga cietušajai personai, ir tiesības saņemt aizsardzību. Tai pat laikā attiecību risināšana publiskā vidē ir kaitīga sabiedrībai kopumā, jo nevar pārbaudīt informāciju, katrs veido savus pieņēmumus par to, kāda situācija ir patiesībā.”

Sociālo mediju eksperts Elvis Skrastiņš saka: “Skatoties uz šo konkrēto situāciju, es nenostājos nevienā pusē, jo es saprotu abas divas puses - no vienas puses ir cilvēks, kurš ir iespējami cietis no vardarbības, kas ir ļoti šausmīgi, tas ir ārprātīgi šausmīgi. No otras puses - ir otra puse, kurai īsti pat nav veidu, kā sevi aizsargāt.”

Re:Baltica žurnāliste Inga Spriņģe stāsta - sākot publiski runāt par vardarbību ģimenē, sabiedrībā aktualizējas iesakņojušies stereotipi, ka upuris pats ir vainīgs, jo pagale jau viena nedeg. Šāds spiediens upurus piespiež klusēt. “Manuprāt, ir labi, ka sievietes vai vispār vardarbības upuri nāk ārā un runā par to, stāsta, jo citādi mums tā sajūta sabiedrībā ir, ka problēma neeksistē, jo par to jau nerunā.”

Līdzīgi uzskata arī Raivo Vilcāns, tiesa gan - piebilstot, ka pārsteidzīga, publiska komunikācija nav labvēlīga nevienai no pusēm, jo tas var izraisīt tā saucamo linča tiesu.

Elvis Skrastiņš: “Ja indivīds var pierādīt, konkrēti, ja tev ir pierādījumi kādai situācijai, tad, protams, par to vajag runāt. No otras puses - ne vienmēr tu varēsi pierādīt to vardarbību. Ir arī jāsaprot - nevar tagad uz visiem cilvēkiem rādīt un teikt, ka viņš ir varmāka.”

Speciālisti atzīmē - līdz nav noskaidroti apstākļi, sabiedrībai vajadzētu būt neitrālai, lai neradītu papildus spiedienu un netiktu izdarīti pārsteidzīgi secinājumi. Palīdzība ir nepieciešama gan upurim, gan personai, kura ir vai varētu būt vardarbīga, lai spētu izprast savas rīcības iemeslus un varbūt arī mainītos.

Foto: unsplash.com