Šogad govs šķirne “Latvijas Brūnā” , kura radīta tepat pie mums Latvijā, svin savu simtgadi. Šķirne ir ražīga, izturīga, samērā pieticīga. Tā spēj ražot pietiekoši daudz piena ar augstu olbaltumvielu un tauku saturu tajā, izmantojot lēto zāles lopbarību ar nelielām spēkbarības devām, taču nav noslēpums, ka ciltsdarbu speciālisti jau vairākus gadus atpakaļ cēla trauksmi par tās izzušanu. Lai arī ar labiem rādītājiem, tā nespēj konkurēt ar jaunajām šķirnēm, kam zemnieki pēdējos gados dod priekšroku. Par Latvijas brūnās govs pirmsākumiem un šodienu, uz sarunu aicināju Latvijas Šķirnes Dzīvnieku Audzētāju savienības ciltsdarba speciālistu Māri Līdaku, Latvijas Holšteinas šķirnes lopu audzētāju asociācijas valdes priekšsēdētāju Ievu Rutkovsku ,vestienieti Jolantu Bardziņu un Madonas novadpētniecības un mākslas muzeja vadošo pētnieci Ilzi Gaujēnu.
Ciltsgrāmatas, kas saglabājušās no 1922. gada, liek domāt, ka Latvijas brūnā govs tika selekcionēta pirms simts gadiem Vestienas pagastā. Pētnieki gan izvirza vairākas teorijas, taču pieejamie dokumenti liecinot par iespējamiem šķirnes pirmsākumiem tieši šeit. Kā stāsta Vestienas pagasta kultūras darba organizatore Jolanta Bardziņa, kura ik brīvu brīdi velta sava pagasta vēstures izzināšanai, vestieniešu lepnumam par brūnās govs šķirnes un Vestienas saistību esot pamats.
“1911. gadā uz vestienieša Kārļa Zeltiņa saimniecību “Mežandži” , sadarbībā ar profesoru Jāni Vārsbergu, no Dānijas tika atvests bullis Pauls Eskils, no kura radās pirmās gotiņas – Līva un Zvaigzne, kuras vēlāk tika ierakstītas ciltslietu grāmatā, kas joprojām ir saglabājusies,” stāsta Jolanta. Savukārt ciltsdarba speciālists Māris Līdaks, kurš Latvijas brūnās gotiņas izcelsmi pētījis jau kopš 1982. gada, uz šo apgalvojumu skatās nedaudz skeptiski. “Latvijas brūnās ir cēlušās ļoti senā pagātnē,” viņš akcentē. “Visticamāk, tas ir Vidzemes reģions, kur visvairāk viņas ir bijušas, taču tieši konkrēta vieta nav apzināta, jo trūkst pamatotu dokumentu. Pie tam pašās pirmajās ciltsgrāmatās ir rodama informācija vairākus simtus gadu atpakaļ, krietni vēl pirms šķirnes piešķiršanas 1922. gadā, līdz ar to - apgalvot, ka tieši Vestiena ir LB dzimtene -, mēs nedrīkstam,” spriež speciālists, piebilstot, ka visnotaļ ļoti daudz šo dzīvnieku bijis arī Vestienā. Taču vestienieši paliek pie sava, uzsverot, ka Vestienas pagasts nepārprotami ir viena no vadošajām vietām, kur radītas dažādas govs šķirnes. Jau 1908.gadā Vestienā esot izveidota Lauksaimniecības lopu pārraudzības biedrība, kura bijusi pirmā šāda tipa biedrība Latvijā. Līdztekus tam mazajā pagastā bijuši astoņi piena savākšanas punkti un trīs pienotavas. Darbojušās vairākas sierotavas, ar lielu eksporta apjomu. Kā piebilst Jolanta Bardziņa, tas viss bija, - kādreiz.
Pamatotas bažas par šķirnes izzušanu
Vislielākā Latvijas brūno govju populācija tika uzskaitīta 1980. gadā, teju 142 tūkstoši liellopu. Šobrīd tie ir nepilni divi simti, līdz ar to šķirne, ar kuru lepojās mūsu senči, ir apdraudēta. Kā uzsver Māris Līdaks, problēmai pamatā ir finansiāls apsvērums. ”Šodien saimniekošanas apstākļi prasa pelnīt naudu. Zemniekam tas ir svarīgi, tādēļ tiek izvēlētas jaunās paaudzes šķirnes, piemēram Holšteina. Salīdzinot ar seno, neizmainīto brūno govi, viņas dod pat trīs reizes vairāk piena, taču jaunās paaudzes brūnā govs izslaukuma ziņā patiesībā daudz nemaz neatpaliek,” noteic pētnieks.
Mazāks izslaukums, bet lielāks tauku procents, ilgmūžība, izturība, tās ir īpašības, kuras uzsver LB šķirnes pētnieki, tostarp Madonas novadpētniecības un mākslas muzeja vadošā pētniece Ilze Gaujēna. Šķirstot vēstures liecības viņa stāsta: “Latvijas laikā, kā zināms, mēs orientējāmies uz sviesta ražošanu un tieši augstāks piena procents bija ļoti svarīgs rādītājs. Ar to jau Latvijas brūnā gotiņa ir īpaša, salīdzinot ar citām šķirnēm, kurām veic arī krustojumus, kamēr veidojas šķirne. Latvijas brūnajai gotiņai bija augsts piena tauku saturs un olbaltumvielu līmenis pienam, tāpēc viņas bija īpaši vērtīgas un to atzina ne tikai Latvijā, bet arī ārzemēs,” noteic Ilze Gaujēna, piebilstot, ka izcilākie brūno lopu audzēšanas rajoni bijuši Madonas, Cesvaines-Kraukļu, Gulbenes, Lizuma, Smiltenes, Liepas, Valmieras, Allažu, Krimuldas, Vircavas, Iecavas un Slātes. Kā liecina ieraksts Latvijas Lauksaimniecības kameras 1936. gada izdevumā “ Mazpulks”, “Ražības rekords brūno lopu sugā pieder 13. Tulpei LB 1152 ar 530 kg sviesta pie 4,31 % tauku pienā. Šis sviesta daudzums ir arī viens no augstākajiem brūno lopu ražības sasniegumiem Ziemeļeiropas piensaimniecības zemēs un Baltijas valstu augstākā sviesta gada raža”.
Latvijas Brūnā un nauda
Zīmīgi, ka brūnās gotiņas, tieši ar 70 gadu atstarpi, divas reizes ir tikušas attēlotas uz Latvijas naudas zīmēm - latiem. Nesenākā, ko, domājams, daudzi vēl atceras, ir 1999. gadā izlaistā divu latu monēta. Šī pati gotiņa redzama arī uz 2016. gadā izlaistās piemiņas monētas divu eiro vērtībā. Taču interesantākais stāsts saistās ar senatni. 1909. gada vasarā, tolaik būdams vēl students, viens no Latvijas Bankas direktoriem Jānis Stalbovs (1886-1950), nofotografēja savas māsas vīra Jēkaba Īvāna saimniecību “Īvāni”, kas atradās Kraukļos, Cesvaines pusē. Vēlāk, 1928. gadā, Jānis Stalbovs no Latvijas Bankas Daugavpils nodaļas pārcēlās uz Rīgu, “Īvāni” saņēma Zemkopības ministrijas godalgu par veiksmīgu darbu, un, kā spriež Ilze Gaujēna, iespējams, tieši šo apstākļu sakritības dēļ brūnās gotiņas no “Īvāniem” arī nokļuva uz 500Ls naudas zīmes reversa. Te gan jāpiebilst, ka mākslinieki bija pārcentušies, Latvijas Brūno govi zīmējumā pārveidojuši par raibo. Par to “Īvānu” saimnieks bijis dikti dusmīgs. Kā gan citādāk, jo Jēkabs Īvāns bijis viens no Latvijas Brūnās šķirnes izkopējiem.
Latvijas Brūnā - radošumam
Šobrīd Latvijas brūno krietni lielāka izslaukuma dēļ pārsvarā aizstāj Holšteinas šķirne. Speciālisti lēš, ka izzušanu ietekmējusi arī mazo piemājas saimniecību likvidācija. Kā nupat Vestienā, kur Brūnās govs simtgadei tika rīkots svētku pasākums, atzina Latvijas Holšteinas šķirnes lopu audzētāju asociācijas valdes priekšsēdētāja Ieva Rutkovska, lielāks izslaukums, brūnā govs nav savienojami jēdzieni. “Šķirni kā tādu vajag saglabāt un veltīt tam daļu no tā, lai viņa ir kā geno fonds, kā muzeja eksponāts, tamlīdzīgi. Taču tikai tāpēc vien, ka esam latvieši, mums noteikti nevajadzētu uzskatīt, ka tāpēc katrā sētā jābūt tieši brūnajai govij. Ja gribam būt konkurētspējīgi piena tirgū, ar šo šķirni tas nebūs viegli,” teic Ieva Rutkovska, piebilstot, ka nelielām mājražošanām, nelielām saimniecībām, liekot lietā radošumu, Latvijas Brūnā var nodrošināt savu nišu.
Tādu ir atradis arī Artūrs Vīle-Bērziņš, kura piemājas saimniecībā Vestienā, kas atrodas gleznainajā Strēlniekkalnā Kālezera krastā, ganās četras Latvijas brūnās gotiņas. Kopā ar sievu Inesi viņi ir izveidojuši piena pārstrādes cehu, kas darbojas nu jau trešo gadu. Te tiek ražots saldkrējuma sviests un vairākas siera šķirnes, kā teic saimnieki, klientu netrūkst un paši ir apmierināti.
Zīmīgi, ka “Vidiņu” saimnieks Artūrs ir iepriekš pieminētā selekcionāra Kārļa Zeltiņa mazmazdēls, taču līdz ar vēsturisko saikni par labu brūnaļām saimnieki lēmuši arī šīs šķirnes īpašību dēļ. “To, ko es redzu, kas notiek aiz šiem lielajiem, smagajiem lopiem – viņi vienkārši kā iznīcinātāji iet, zeme pazūd, zāle pazūd, tāpēc mēs turam mazās gotiņas,” teic Artūrs. Latvijas Brūnā šķirne bijusi gan viņa vecmammai, mammai, gan Ineses vecāku saimniecībā, tādēļ pat doma neesot bijusi eksperimentēt. Gotiņu barošanai tiek audzētas bietes, tik ierasto skābsienu “Vidiņos” neizmantojot, līdz ar to piena garša un kvalitāte esot krietni labāka. Savukārt argumentiem par zemo izslaukumu Inese oponē: “Varbūt sākumā mums arī bija mazāks izslaukums, taču mēs mazliet piestrādājām pie barošanas un vairāk pie mikroelementiem, līdz ar to izslaukums pašlaik ir ļoti labs – 30 litri dienā no gotiņas. Tas ir ļoti daudz priekš brūnās gotiņas. Pie tam viņas ir tik mīlīgas, tik draudzīgas, pie tam mazas augumā, ka mēs tiešām esam apmierināti,” noteic Inese, samīļojot pienākušo gotiņu un piebilstot, ka, kamēr vien viņu saimniecībā būs govis, tās visnotaļ būs tieši Latvijas brūnās.
FOTO:
“Vidiņu” saimniecībā Vestienas gleznainā Kālezera krastā jau paaudžu paaudzēs ganās tikai Latvijas brūnās.
