Pašlaik Latvijā ir vairāk nekā 35 000 kara bēgļu no Ukrainas

Vēl pirms gada grūti būtu iedomāties, ka teju vai ikviens no mums pazīs kādu ukraini. Kādam ir ukraiņu kaimiņi, citam bērni mācās vienā klasē ar ukraiņu bērniem, bet vēl kādam ir vairāki jauni kolēģi no šīs valsts. 

“Mēs izlēmām bēgt tajā brīdī, kad Krievijas Federācija uzsāka aktīvu Ukrainas okupāciju. Tas bija kara sākumā. Domāju, jūs visi zināt tādas pilsētas kā Buča un Irpiņa. Kijivā mēs dzīvojām šo pilsētu tuvumā, 10-15 kilometru attālumā no šiem notikumiem. Virs mums lidoja raķetes, lidmašīnas. Viss, ko krievu fašisti meta uz Ukrainu, bija virs mums, drebēja stikli. Man ir trīs bērni; dažas nedēļas izsēdējāmies pagrabā. Sapratām, ka jābēg, jāglābj bērni, jo skaidrs, ar ko tas citādi var beigties,” stāsta Ivans Storčaks, ukrainis, dzīvo Siguldā.

Ivans saka, ka pats vairs nesaprot, kā izdevās pamest Kijivu, jo viņa ģimenē ir ne vien dvīņu meitenes, sieva un sievasmāte, bet arī vecākā meita ratiņkrēslā un deviņdesmitgadīgais vectētiņš, gulošs un kopjams. Un vēl mazs sunītis. Taču nu viņi visi jau kopš pavasara dzīvo Siguldā. Līdzīgi kā daudzi citi ukraiņu bērni, Ivana jaunākās meitas uzsākušas skolas gaitas. Siguldas Valsts ģimnāzijas 7. klases skolniece Darija: “Mana klase nav liela, ja salīdzina ar klasi Ukrainā, kur mēs bijām 35 cilvēki. Man patīk mācīties latviešu skolā. Ja es kaut ko nesaprotu, skolotāji man palīdz, iztulko. Daļēji jau sāku saprast. Visvieglāk iet ar matemātiku, jo ciparus latviski esmu vairāk vai mazāk iemācījusies.”

 Ivans lepojas, ka meitas Latvijā apmeklē pulciņus – gan dzied, gan muzicē. Un pašam ir iespēja turpināt strādāt – viņš ir pieredzējis ģimenes psihoterapeits, Ivana konsultācijas augstu vērtē organizācijā “Cerību spārni”. Citi Ivana tautieši Latvijā atvēruši savus uzņēmumus, kā atraduši darbu visdažādākajās jomās, par ko esam stāstījuši ReTV Ziņās jau iepriekš

Skola bērniem, darbs un arī mājoklis ir pamatlietas, kas ukraiņiem nepieciešamas tāpat kā ikvienam citam. Ar pajumtes atrašanu daudziem gājis smagi, bijis jāpārvācas no vienām pagaidu mājām uz nākamajām. Ivans Storčaks saka – galvenais, ka Latvijā varot justies droši, taču tā noteikti neteiktu visi bēgļi. 

 Ukrainas vēstnieks Latvijā Oleksandrs Miščenko intervijā ReTV pauda – par visiem incidentiem esot zināms, un tie esot vien atsevišķi gadījumi, kurus Latvijas tiesībsargājošās iestādes godam izmeklējot. Gan viņš, gan arī Ivans Storčaks slavēt slavē latviešus par ukraiņiem izrādīto atbalstu, bet par to, kādā noskaņojumā bēgļi šeit gaida kara beigas, Ivans saka – galvenais ir nevaimanāt. “Uzskatu, ka galvenais psiholoģiskais stāvoklis ir negaidīt katru dienu. Nenogurdināt nervu sistēmu, bet saprast, ka tu dzīvo šeit un tagad. Jābūt pateicīgam šai valstij, ar cieņu jāizturas pret katru tās pilsoni, visiem likumiem, tradīcijām un reliģijām. Jāgodā savējās un šeit jāpelna nauda – ja smadzenes un prasmes bija Ukrainā, tad arī te var nopelnīt. Ja nebija – mācies! Latvijā ir iespējas mācīties.”

Kopš kara sākuma Ukrainu pametuši miljoniem bēgļu, galvenokārt sievietes, bērni un sirmgalvji. Eiropā ir ap 7,9 miljoniem ukraiņu, lēš ANO Bēgļu aģentūra, bet Latvijā patlaban uzturas vairāk nekā 35 tūkstoši cilvēku no Ukrainas. 



 Foto: Edijs Pālens/LETA