Par nesatikšanos Dzērbenē un citur. Cik vienkārši iznīcināt cita radīto?

Pilsētā, kur pavadīju bērnību un agro jaunību, dzīvojām piecstāvu mājā. Tādā, ko šoslaikus sauc par hruščovku, bet ne jau par to stāsts. Par kaimiņiem. Un nesatikšanos.

Ja vienā kāpņu telpā ir piecpadsmit dzīvokļi, tad kaimiņu ir gana daudz. Visus centos apzinīgi sveicināt, jo tā mācīja vecāki, bet ne ar vienu no viņiem tuvāk neiepazināmies. Gadiem staigājām cits citam garām, bet vairāk par labdienu nepateicām. Lielākā daļa bija krievu tautības, bet bija arī pāris latviešu ģimenes. Laipnas, bet svešas. Protams, šad un tad kaimiņi nomainījās – vieni pārcēlās dzīvot citur, citi devās aizsaulē. Dzīve kā jau dzīve lielā pilsētā, kur privātas darīšanas ir katra paša ziņā un cilvēkus no malas, kaut dažreiz tie dzīvo turpat aiz sienas un viņu sarunas dzirdamas tavā guļamistabā, tās neinteresē. 

Pēc augstskolas kopā ar vīru kā jaunie speciālisti pēc sadales atnācām uz laukiem. Vīram jau bija tāda pieredze, proti, dzīvot laukos, bet man nekādas. Par laimi savā pilsētnieces naivumā pat nenojautu, ka šaurajā vidē, kur cits citu pazīst (vēl vairāk – liela daļa vietējo ir radi tuvākā vai tālākā radniecības pakāpē), pēkšņi esmu nokļuvusi kā uz skatuves. Nu jā – divi jauni, visiem sveši, kolhozs piešķīris dzīvošanai māju. Ko tad šie nu labu rādīs, kādi būs? Ko pirks veikalā, kādas drēbes karinās uz veļas šņorēm, kādas puķes stādīs mājas priekšā? Ak, ja toreiz visas aizmugures runas būtu dzirdējusi, Dievs vien zina, cik ilgi mēs savā Vecpiebalgā noturētos.

Bet atkal jāteic – ne par to. Šajā reizē gribu dalīties pārdomās par nesatikšanos, dzīvojot līdzās. Par to, vai patiesība slēpjas dziesmas vārdos, ka ,,mēs pārtiekam viens no otra, nevis no pārtikas precēm”? Ja tā, tad kāpēc realitātē tomēr bieži sanāk otrādi? 

Pagājušajā sestdienā valsts svētku izskaņā kopā ar draugiem devāmies uz Cesvaini, kur aptuveni pirms gada pēc vērienīgiem pārbūves un restaurācijas darbiem durvis vēris Austrumvidzemes kultūras un mākslas centrs – Cesvaines pils. Atzīšos, ka visu pavasari un vasaru turēju prātā domu par pils apmeklējumu, taču līdz šim labais nodoms netika īstenots (pēdējo reizi pilī pabiju vēl pirms ugunsgrēka). Kauna lieta, jo Cesvaine no Vecpiebalgas atrodas nepilnas stundas brauciena attālumā! Tad nu beidzot uzradās iemesls laboties, jo nedrīkstēja laist garām iespēju piedalīties divu vietējo Piebalgas mākslinieku jubilejas izstādes atklāšanā – savējie, kuru veikumu jāredz un jāpiedzīvo, un tas bija tiešām ļoti skaists piedzīvojums. Lai gan abus māksliniekus pazīstu personīgi, man nebija ne jausmas, ka viņi ir TIK lieli meistari. Papīrmākslas un gaismas izstāde ,,Savienojums” romantiskajā Cesvaines pilī, varu derēt, neliks vilties nevienam apmeklētājam. Toties jutos pārsteigta, ka lielajā ļaužu pūlī, kas piedalījās atklāšanā, pamanīju tikai pāris dzērbeniešus.   

Dzīves un darba biedi Ērika Māldere un Aigars Lenkevičs jau turpat astoņus gadus iekārto mājas Dzērbenes pagastā, ko izsenis pieskaitām Piebalgai (neoficiālais Piebalgas novads ir daudz lielāks par Vecpiebalgu un Jaunpiebalgu). Lai arī dzimuši vidzemnieki, abi uz laukiem atnākuši no Rīgas, lai ,,tiktu ārā no sprosta” un ,,izlidotu brīvā dabā”. Attiecīgā portālā atraduši pārdošanas sludinājumu un, uz labu cerēdami, iegādājušies senatnīga izskata sarkanu ķieģeļu māju iepretī Dzērbenes baznīcai, kur iekārtojuši Lampu dizaina darbnīcu un Radošo māju ,,Memberi”. Reklāmiņā teikts: ,,Māja atvērta mākslai, mūzikai un radošai domai.” Tajā saimnieki aicina ciemiņus ielūkoties savā radošajā ikdienā, kā arī pašiem izmēģināt spēkus, darbojoties dažādās meistarklasēs. Ērika, pēc profesijas māksliniece-grafiķe, aizraujas ar papīra mākslu un gleznošanu, Aigars, šķiet, pieprot pilnīgi visu, kas jāprot meistarīgam amatniekam, bet vienlaikus ir talantīgs dizainers. Viņu māja ir liela un veca, tā prasa savu, un izbijušie rīdzinieki čakli rosās, pa laikam, šķiet, vispār aizmirstot, ka abu virsuzdevums šai dzīvē ir augstās mākslas radīšana – remontē māju, ierīko dārzu, stāda kokus, gādā malku un tādā garā. Kā jau visi normāli lauku ļaudis. Tiktāl varbūt viņi arī labi iekļautos apkārtējā sabiedrībā, bet… eh, tā Rīga, eh, tā mākslinieku padarīšana! 

Cenšoties iesaistīties apkārtējās vides sakopšanā un izdaiļošanā, Ērika un Aigars izrāda vēlēšanos nevis tikai dzīvot, bet arī iedzīvoties skaistajā Vidzemes pagastiņā Dzērbenē. Nezinu kā citur, bet Piebalgā iedzīvoties nav vienkārši. Piebalga ir īpaša vieta, ļoti īpaša. Te daudzu dzimtu piederīgie savas saknes rod desmit un vairāk paaudžu dziļumā, un visu cieņu viņiem par to. Bet dzīve ir mainīga, un visiem tā nevar būt. Ļaudis pārvietojas un meklē savu vietu līdzcilvēku vidū. Nāk ar cerībām, cenšas piemēroties, godprātīgi dalīties ar savu pienesumu. Un ir tik rūgti klausīties Ērikas atziņās pēc gauži nepatīkama atgadījuma ar vīra veidota mākslas objekta patvaļīgu pārveidošanu bez pārrunām un saskaņošanas ar autoru, kurš taču dzīvo divu soļu attālumā no lemjošajām personām. ,,Jā, es raudu par to, kāda ir attieksme pret mums. Kultūras darbinieks meklē pierādījumus, ka esi slikts cilvēks – ne tā runāji, ne tā paskatījies, naudu plēs un gaisu maitā. Šķiet, ka labāk būtu vāļāties pie Topiņa, tad pret tevi izjustu lielāku cieņu, nekā pret cilvēku, kas strādā savā profesijā un rada mākslu.” Aigara veidotais vides objekts tika iznīcināts, vietā uzstādot jaunveidojumu, kam maz sakara ar mākslu. Esot smuki. ,,Nu, lai jau būtu, bet vismaz pateikt, ka tā rīkosies, taču varēja,” Ērika saka. Sižetu par šo vietējo skandāliņu nofilmēja ReTV. ,,Mēs nemaz nezinām, kas ir darba autors, jo projekta pieteicējs bija Lampu dizaina darbnīca,” tajā pārpratumu skaidroja vietējā kultūras darbiniece. Visā nopietnībā! Nezinot. Kaut Dzērbenē pat klejojošam kaķim skaidrs, ka Lampu darbnīca = dizainers Lenkevičs, un otrādi!

Piedodiet, es zinu, ka visiem jau apnicis nesen piedzīvotais ,,čuhņas skandāls”, bet kaut kas no tā visa tomēr skalojas apziņā. Kādā video gaišmatainā daiļava tik neveikli izmeta slaveno frāzi par ,,visādām dobelēm un citām čuhņām” – ai, ai, kā pašai pēc tam nācās ciest. Vēroju ar iekšēju smīnu, sak, ko dod uzpumpēts torss, ja smadzenes palikušas iepriekšējā apjomā? ,,Es te esmu viena tāda, tāpēc mani ir jāsaudzē,” kundze uzsvēra. Viena tāda. Tas gan pareizi. Mēs jau katrs esam VIENS TĀDS. Unikāls, vienreizējs. Un katra vienreizīgums kaut kā izpaužas uz āru. Apkārtējie to redz, jūt un novērtē. Katrs no sava vienreizīguma skatpunkta. Turpat sociālajos tīklos Vidvuds Medenis ierakstījis: ,,Vienkārši – ir visās lietās jāatšķir būtiskais no niekiem, graudi no pelavām. Runājot par cilvēkiem, personībām – būtiskais ir viņu atstātie darbi. Darbi, kas dzīvo paši, un rod (vai nerod) auglīgu atbalsi cilvēkos.” 

Atgriezīšos pie nesatikšanās. Vai nesatikšanas. Jautājot – kas gan ar mums, cilvēki, notiek? Kāpēc esam kļuvuši tik atsvešināti, nedraudzīgi, egoistiski, drūmi un neiejūtīgi? Latvieša viensētnieka sindroms? Internetā laiku pa laikam pavīd prātojumi par šo tēmu. Cilvēks saļimis uz ielas, bet apkārtējie vienaldzīgi slāj garām, nepadomājot, ka nākošais saļimušais vari būt tu pats. Kāds šķiet savādāks, neiederas barā? Sabradāsim, piemīcīsim, nolīdzināsim, lai neceļ degunu par augstu. Punkts! Raugi, tik tālu esam ar stāstu par nesatikšanos. Augšā ne redz, ne dzird, ko stāvu zemāk runā, nenojauš, kādas rūpes nomāc zem viņiem dzīvojošos. Kā ar aizsietām acīm un aizbāztām ausīm – kaut ko spriedelē un nevar vien izspriest, lemj un nevar vien izlemt, kurā krēslā kuru karali sēdināt, cik padomniekus un sulaiņus katram apgādāt. Savukārt tiem, kas pa vidu, diezgan vienaldzīgi, kas notiek pagrabā. Fui, tur laikam šmucīgi, ka tikai ar kāju neiekāpt. Kur nu vēl, piemēram, par klaiņojošiem suņiem un kaķiem runāt. Atveriet kādreiz patversmes mājas lapu – ,,atrasts, atrasts, atrasts…” Lieli un mazi, veci un jauni mīļdzīvnieciņi. Kādam kļuvuši par nastu un izmesti, vienaldzīgi nolemti ,,uz nesatikšanos”. 

Sniegs uzkritīs un nokusīs, mēs satiksimies un izšķirsimies. Tomēr cilvēcībai jāpaliek. Tas būs svarīgākais mantojums, ko atstāsim aiz sevis. 

Veiksmīgu nedēļu!