Ikvienam saņemt zvanu no slimnīcas ar ziņu, ka mūžībā devies tuvinieks, ir katra cilvēka ļaunākais murgs.
Ainārs (vārds mainīts), kurš piedzīvojis tuvinieka nāvi, stāsta: “Nu, mana ģimene nupat saskārās ar dramatisku situāciju. Mūsu radiniece pati izsauca neatliekamo medicīnisko palīdzību. Viņi atbrauca un secināja, ka viņai noteikti būtu jādodas uz slimnīcu, jo viņai bija ļoti smags stāvoklis. (...) Mediķi mēģināja vairākkārt viņu pierunāt, taču viņa atteicās. Beigās ir tā, ka pēc pāris dienām viņa ir aizgājusi mūžībā.”
Tagad piederīgie visu mūžu dzīvos neziņā, neizpratnē un iekšējos pārmetumos - varbūt kaut kas nav darīts pareizi, varbūt varēja kā citādi rīkoties, lai radinieks tomēr būtu starp dzīvajiem
Ainārs saka: “Viņa bija viena, jā, tajā brīdī, un mēs to uzzinājām tikai pēc tam. Tas ir tas, ko mēs pārējie radi tagad nezinām - kāpēc tas tā notika?” “Kā mums justies ar to, ka cilvēks ir aizgājis mūžībā? Kādi ir iemesli, ka cilvēks atsakās, kāpēc cilvēks atsakās? Mēs visi esam palikuši neziņā un sērās. Tas ir viss, kas mums ir palicis,” tiek teikts.
Izrādās, slimnieka atteikšanās doties uz slimnīcu nav retums. Arī tad, ja ārsti saka - situācija ir ļoti smaga, vajadzīga nopietna palīdzība. Ārste ReTV Ziņām min biežākos no atteikuma ieganstiem savā pieredzē.
Rīgas Operatīvā vadības centra vecākā dežūrārste Olga Zubova skaidro: “Katram tie apsvērumi būs savi. Atkarīgs tas arī var būt no vecuma. Viens no iemesliem ir kaut kāda negatīva pieredze saistīta ar to stacionāru. Varbūt pašam pacientam, varbūt radiniekiem. (..) Cilvēkam, kura viedoklim viņš uzticas.” “Un pēc mūsu palīdzības paliek labāk uz to brīdi, un cilvēkam liekas, ka būs labi arī ar to pašu. Tāpēc tālāku ārstēšanu uz to brīdi atsakās, izvēloties kontaktēties ar savu ģimenes ārstu.”
Tie nav vienīgie iemesli, kāpēc Neatliekamās medicīniskās palīdzības darbinieki saņem atteikumus doties uz stacionāru.
Vidzemes reģionālā centra vadītāja vietniece Sniedze Bračka pauž: “Aptauja nav veikta, kā es teikšu. Visvairāk iemesls ir bijis “man palika labi”, “jūs mani izārstējāt, es varu palikt mājās, tagad man ir labi”.”
Bet mediķiem šis ir sāpīgs brīdis - apzinoties, ka slimnieks, nesaņemot profesionālu palīdzību, var arī neizdzīvot.
Sniedze Bračka: “Jebkuras šīs dramatiskās situācijas, kur neizdodas glābt, kur mums ir šīs neveiksmīgās dzīvības glābšanas. Tās atstāj iespaidu, tās tomēr mediķiem paliek. Viņš visu laiku nes tādu līdzatbildību arī par šiem pacientiem.”
Jāpiebilst, sabiedrībā daļai iedzīvotāju valda arī mīts par slimnīcu izmaksām. Ja pacients atsakās no brauciena uz slimnīcu, ir jāaizpilda oficiālas veidlapas un ar parakstu jāapliecina, ka paliek mājās, pašam uzņemoties atbildību.
Rīgas Operatīvā vadības centra vecākā dežūrārste Olga Zubova skaidro: “Ja pacients atsakās, mums ir likuma noteiktā kārtībā, vai mēs stacionējam, vai nē. Ir noteikti gadījumi, kad mēs stacionējam. Un cilvēkam ir tiesības gan piekrist hospitalizācijai, gan arī atteikties no tās. Arī izsaukuma laikā varbūt arī atteikties no kādas palīdzības. Cilvēkam ir tiesības izvēlēties, kā viņš tiks ārstēts.”
Speciālisti īpaši aicina radiniekus biežāk apzvanīt savus tuviniekus, lai izvairītos no smagiem pārdzīvojumiem vēlāk un liktu viņiem justies droši brīdī, kad jāsauc palīgā mediķi.
Sniedze Bračka: “Biežāk ar viņiem sazināties, zinot, ka viņiem ir kādas veselības problēmas. To atkārtot vairākas reizes dienā. Atklājas, ka tas arī, iespējams, ir pagājušas vairākas dienas, nedēļa, kad ir atrasts ļoti bezpalīdzīgā stāvoklī. Ar tādām situācijām arī mēs saskaramies diemžēl.”
