Nezinu, kā jums klājas, bet mūspusē šonedēļ reti kurš, kā smejies, nav ja ne ar darbiem, tad vismaz ar domām savā dārzā, kas pirms pāris nedēļām beidzot nometis sniega paladziņu, nupat izplaucējis pirmās pavasara puķes un prasās kaut vai glīti nogrābjams. Vai arī pabijis tirdziņā vai mājam-dārzam veikalā un pielasījies sēklu un stādu bagātības par spīti tam, ka ,,viss tik dārgs, tik dārgs, ka roka neceļas paņemt”. Kurzemnieki noteikti jau sen daudz paveikuši, bet Piebalgā tikai nupat iet vaļā pirmie nopietnākie pavasara dārza darbi. Mašīnām ziemas riepas nomainītas pret vasaras ripuļiem, traktorīšos salieta svaiga degviela un – aiziet! Brīvdienu pievakarēs visur kūp un gardi smaržo – grilēšanas sezona arī atklāta un iet vaļā uz pilnu klapi. Skaistā lauku dzīve! To baudot, pagrūti iedomāties, kā urbanizētie pilsētas ļaudis iztiek bez savas vadziņas. Bez sava mazā zemes pleķīša, kurā uzčubināt dobīti, iedēstīt atraitnīti un uzsliet vismaz desiņu cepamo agregātu. Neliels galdiņš, pāris krēsliņi, maigs saulriets un laime pilnībā…
Ļoti sen, kad vēl mācījos vidusskolā un biju visīstākā Liepājas meitene, klusībā smīkņāju par saviem vecākiem, kuri brieduma gados pēkšņi aizrāvās ar ideju iekopt mazdārziņu ārpilsētā. Atceros, ar kādu azartu viņi tur izmēģināja visādu augu piejaucēšanu, čubinājās un eksperimentēja, piemēram, ar kartupeļu iemitināšanu kvadrātligzdās. Par rezultātiem nevaru atskaitīties, bet ņemšanās bija liela.
Laikam vairs nav jāpierāda fakts, ka mēs, Latvijas iedzīvotāji, kļūstam arvien urbanizētāki. Liela daļa gados jauno laucinieku pārceļas uz pilsētām, kur ir darbs un maize. Likvidēto (atvainojos, sakārtoto) lauku skolu apvidi, zaudējuši dzīvības elpu, pamazām iztukšojas, jo apzinīgie vecāki, protams, rūpējas par bērnu izglītības iespējām. Visam vienmēr ir savi plusi un mīnusi. Pilsētas dzīvei plusu ir gana daudz. Tomēr ļoti bēdīgi klausīties pamesto ciematu stāstus. Bēdīgi raudzīties uz kilometriem gariem ceļu posmiem, kuru malās neredz nevienu plaukstošu, sakoptu lauku saimniecību. Protams, ir izņēmumi, bet tie vairāk, iebraucot piepilsētu teritorijās. Viss notiek. Lai kāda laukos romantika un skaistums, reālā dzīve ņem savu, un neko tur nevar padarīt. Pirms dažiem gadiem baņķieris Ģirts Rungainis kādā TV raidījumā skaidroja, ka Latvijas laukiem tāpat neesot nekādas nākotnes, tāpēc nevajagot censties tur ne jaunus ceļus būvēt, ne infrastruktūru attīstīt, neko. Tā teikt, jāatstāj baltais laukums uz kartes. Visās nomalēs, kas simts kilometru radiusā no Rīgas. Jo mēģināt kaut ko darīt lauku labā esot veltīga līdzekļu izšķērdēšana. Progresīvajā pasaulē ļaudis pārejot dzīvot uz pilsētām, un arī mūsu lauciniekiem esot pēdējais laiks kravāt pekelītes un pārcelties. Lai ir Rīga un viss. Vēl arī plašas, attīstītas, bagātas piepilsētas teritorijas. Tik daudz klapatu atkritīšot – iedomājaties?
Ak, kā es toreiz uz Rungaini dusmojos! Tagad? Godīgi sakot, vairs nezinu, ko domāt. Eh, ievēlēs jaunu prezidentu, un tad jau redzēsim, uz kuru pusi rati aizskries. Ka grāvī būs, tas gandrīz vai droši, jo vidus celiņš kļuvis pārlieku šaurs, jautājums tikai, cik dziļā. Jo nevar taču pastāvēt Latvija bez laukiem! Paskatieties, kas notiek uz mūsu lielajām šosejām piektdienu vakaros, kad pilsētnieki strīpām vien laižas prom no ,,putekļiem un dūmiem”. Uz kurieni? Uz laukiem, kur zemes smaržu var ieelpot, kur citur? Viens no Latvijas pamatu pamatiem taču bija, ir un vienmēr būs zeme! Vai varbūt esmu pārāk naiva un nemoderna?
Runājam par cilvēkiem. Vai latvietis var (vai viņš tiešām grib?) tikt no saviem zemnieka zābakiem laukā? Viena lieta ir nostaļģija, smukas skatu kartītes un dzeja par dzimtenes bērziem, kas pāri kalnam panāk tāšu zābakos. Cita – darba prieks un tikums. Kad pavasarī atlaidušās zemes smarža uzšūpo asinis, letiņi darbina savus spēkratus un dodas uz laukiem, dotas dabā. Ja ne pastrādāt radinieku vai paziņu saimniecībās, tad vismaz izvēdināt galvu, paklausīties cīruļu treļļos vai iziet bērzu sulu kūri. Pabūt vasaras mājiņā. Izkarsēties pirtiņā. Izgulēties linu palagos vecās lauku radu tantes viesmīlīgās zemo griestu istabiņas šaurajā gultiņā. Iespējams, tā ir senču asinsbalss. Vai varbūt ķermeņa atmiņa, kas piefiksējusi nodarbošanos un vidi, kas tam vislabāk palīdzējusi uzturēt miesas un gara harmoniju?
Runājot par piebaldzēniem, kas jau sākuši čakli rosīties savos mazdārziņos, protams, esmu viņu vidū. Ko daru? Pašai brīnums. Saskatījusies sižetus par permakultūras dārziem, iemēģināju arī savējo. Pagājušajā rudenī ar tālejošu domu brīvā vietā dīķmalā izritināju vienu salmu rulli. Nupat šonedēļ uz salmiem savestā komposta zemītē sametu agros kartupeļus un sastiepu salmus pa virsu – kas nu būs, tas būs. Mana kartupeļu talka ir notikusi! Nav ne jēgas, ne saprašanas, kas no šīs avantūras sanāks. Jūtos gandrīz kā tajās tālajās dienās, kad, dabūjusi par vīru laucinieku, sataisījos palīdzēt vīramātei iedēstīt gladiolu sīpolus un saspraudu visus ar zaļajām spicītēm uz leju.
Dārza darbu mīļotāju čakluma pakāpēs ir dažādas. Manējā 10 punktu vērtēšanas skalā līgojas kaut kur ap piecnieku. Uz vasaras beigām parasti nokrītas līdz divniekam… Nav. Nu nav man tās pacietības un iejūtības, kas nepieciešama īstam darba rūķim, kurš tic un sagaida sūrā darba augļus! Arī trakā karstumā izravē, sausumā salaista, aukstumā piesedz, vārdu sakot, nepārtraukti rūpējas. Katru pavasari gan apņemos, bet… Draudzene, liela čaklīte, atnes man tādu un šitādu dēstiņu, sak, vieta tev ir, stādi iekšā. Bet es jau iztēlē redzu, kā tas mazulis izplešas, kā viņu jāmēslo, jāapravē, rudenī jāapkopj. Nu nē! Man patīk šis vieglprātīgais aprīļa trakums, kad dārzā vēl nav lielo nezāļu (kuras izlīda, tika veikli izravētas, jo viegli padevās), toties jo koši sapumpuro pirmais zaļums. Viss izskatās kārtīgs, nekas nav pāraudzis vai sapuvis, vai nokaltis un brūns. Pirmais vienmēr ir pirmais. Kad ziema cauri, tikpat kā jauna dzīve sākusies. Jocīgi. Jo ziemas pie mums taču arī ir skaistas, bet kāds atvieglojums, ka tumšais laiks beidzot aiz muguras.
Jauns pavasaris dāvā jaunas cerības. Katru jaunu audziņu iedēstot, mēs ticam, ka tas ieaugsies un padarīs pasauli skaistāku. Vai atminaties, cik bēdīga bija viena no manām pirmajām vēstulēm, kuru rakstīju pēc lielās vētras pagājušās vasaras sākumā, kas Piebalgā nodarīja milzu skādi daudziem? Arī Kārļa Skalbes ,,Saulrietiem” – muzejmājai, kurā joprojām dzīvo Baltā kaķīša gars. Nolauzts koks reizēm ir zīme. Kur nu vēl daudzi koki. Jaunā gada sākumā mūžības ceļos devās Skalbes mazdēls Andrejs Legzdiņš, viens no nozīmīgākajiem cilvēkiem, kādu esmu savā dzīvē sastapusi. ,,Saulrietu” apkārtne pēc tās vētras izskatījās briesmīgi. Bet dzīve jau turpina ritēt. Aizvakar, atverot internetu, ieraudzīju tekstu, kuru noteikti vēlos nodot tālāk:
,,Mīļie "Saulrietu" draugi, Kārļa Skalbes gara radinieki un cienītāji! Pagājušais pavasaris, kā atceraties, nāca ar lielu vētru mūsmājās. Tad mēs vēl nezinājām, ka vētras nopostītās Kārļa Skalbes apdziedātās jaunās egles ir daļa no "Saulrietu" bēdu kausa. Ziema nāca ar atvadām no tā, kuram vectēvs veltīja "Jaunās egles", no Andreja, Kārļa Skalbes mazdēla un pastaigu biedra Incēnu kalna mežā. Loks noslēdzies. Mums jāuzsāk jauns. Iedvesmojoties no Kārļa Skalbes pārliecības, ka katram kokam ir dvēsele, mēs sākam stādīt Dvēseļu mežu. Tas būs latviešu dvēseļu mežs, kur nākt jebkurā gadalaikā un ieelpot Latviju, lasīt dzejas un pasakas, klausīties koku lūgšanas, būt ar dabu un Kārli Skalbi. Galu galā- aprūpēt savu dvēseles koku. Šis pavasaris lai ir laiks, kad kopā izdarām vienu krietnu darbu par prieku sev un nākamībai. No laba uz labāku! "Mūsu tēvi līda līdumus, vērsa augšā siekstas un velēnas, lai mēs varētu sēt irdenā, auglīgā zemē. (..) No laba uz labāku! Ikkatra paaudze ar sastrādātām rokām nodod nākošai sava darba panākumus ar pamudinājumu censties tālāk. Kultūra ir nerimstoša cenšanās pēc labāka. Izaugt var tikai tas, kam dziļas un stipras saknes pagātnē. " (Kārlis Skalbe "Ceļš uz labāko", 1939.)”
Koku stādīšanas talka Skalbes ,,Saulrietos” notiks 13. maijā. Es tur noteikti būšu un aicinu arī jūs! Jo dārziem ir jāzied, kokiem jāaug un Latvijas laukiem jāzaļo mūžīgi mūžos!
