Mūsu vājumu un neizlēmību veikli izmantos ienaidnieks

Istabā sakrēslo vakars. Tumsa piezogas ātri, noslēpjas kaktos un gaida, kad iedegšu sveces. Varbūt tāpēc, ka esmu dzimusi uguns zīmē, rudenī ilgojos pēc sveču gaismas, smaržas un siltuma. Man patīk dzīva uguns. Kādam citam viņa stihija ir ūdens, bet vēl cits sapņo par kalniem un plašu gaisu. Mēs esam tik dažādi! Reizēm padomāju, cik tomēr bezjēdzīgi ir mēģināt visus šos dažādos indivīdus, kā saka, sabāzt vienā maisā, piemēram, tai pašā izglītības sistēmā. Vai politiskie uzskati – ak, mīļo dieniņ, cik tie mēdz būt atšķirīgi! Tomēr jāvienojas ir. Un tas ir grūti. Pieminēšu tikai divus šobrīd sāpīgus tematus. Esi par vai pret karu Ukrainā. Esi par vai pret lielkrievu kundzisko attieksmi un pasaules pārvaldītāju ambīcijām. Ja esi  pret, lūdzu, aizej uz vēlēšanām! Tās ir šodien. Nenokavē! Ja arī nespēj līdz galam izšķirties, par ko balsot, tomēr nepalaid savu balsi vējā. Atrodi sarakstu, kura priekšgalā ir krietni cilvēki – tādu nav mazums. Neļaujies vienaldzībai un apātijai, ja negribi, ka kremļa pundura ideoloģija iekožas kā ļaunas metastāzes mūsu Latvijas miesā. Tici man, mūsu vājumu un neizlēmību veikli izmantos ienaidnieks. Tumsa prot piezagties nemanot. Pret tumsu var karot vienīgi ar gaismu. Iedegsim sveces savos mājokļos un sirdīs! Ziema nepāries viegli, bet gaisma noteikti uzvarēs. 

Radio noklausījos interviju ar ministru prezidentu Krišjāni Kariņu. Tas cilvēks ir paveicis neiespējamo – trakajos juku laikos tomēr spējis saturēt kopā un kaut cik normāli izvadīt cauri visām krīzēm mūsu valdību, kas taču arī sastāv no visdažādāko stihiju pārstāvjiem! Par to viņam gods un slava, bet personīgi es savu balsi atdošu citiem. 

Kārlis Skalbe dzejolī ,,Vakarējot” teicis: ,,Krājiet klusu gaismu savai dvēselei. Nakts met tumšu baismu pāri pasaulei.” Kaut kā līdzīgi jūtos šai laikā. Gribas vairāk gaismas. Un gaisma ir, tikai jālūko ieraudzīt. 

Trešdienas vakarpusē pabiju aizkustinoši sirsnīgā pasākumā vietā, ko (labojiet, ja kļūdos) tikai nedaudzi no Latvijas iedzīvotājiem reāli dzīvē apciemojuši – Sausnējā. Atzīšos, ka, pavisam netālu dzīvojot (ap 40 km, braucot caur Ērgļiem), arī es šo nelielo pagastu apmeklēju pirmo reizi. Sausnējieši sava pagasta vēstures muzejā ,,Līdumi” svinēja novadnieka, skolotāja un rakstnieka, ,,Staburaga bērnu” autora Valda (Voldemāra Zālīša) dzimšanas dienu un rakstnieces Lindas Šmites jaunā romāna par Valdi atvēršanas svētkus. Zīmīgā vietā, kur Valdis savulaik dzimis. Muzeja telpas nesen restaurētas, senlietu ekspozīcija iekārtota ar lielu rūpību un mīlestību, no tuvienes un tālienes sanākušo un sabraukušo pasākuma dalībnieku atvērtība un gaišums staroja spožāk par svecēm. Cik laimīgs var būt rakstnieks, kad viņu atbalsta savējie! Savējie – tas ir lielisks vārds. Bez meliem un viltus. Savējie. Ja viņu ir daudz, tu esi laimīgs.  

Rudenim piestāv skumjas. Nezinu, vai arī asaras, bet skumjas noteikti piestāv. Pati daba vairo šīs sajūtas. Cik mierīgi un skaisti pagājušajā nedēļā bija saulrieti, kas, izplēnot debesīs, kautrīgi nosarkušās mežvīnu lapas iekrāsoja ugunīgi kaislīgos toņos Saltums, kas agros rītos lēni rāpās augšup pa rūsas skartiem zāles stiebriem. Pīlādži pierietējuši saldena rūgtuma pilni. Kā lai neskumst? Drīz koki būs kaili, drebinās zaru pirkstus ar lietus lāstekām galos un lūgsies pēc sniega. Augstu debesīs smeldzīgi krūkuļo dzērves. Viss notiek tik ātri. Katrs mūsu vienīgās dzīves mirklis ir tik īss. 

Šorīt aizstaigāju līdz Alaukstam. Nav tālu, no manas mājas trīsarpus kilometri. Pa ceļam satiku stirnas, kas ganījās āboliņu laukā. Nelikās traucēties ne no cilvēkiem, ne  suņa, kam vecumā slinkums veiklos dzīvniekus trenkāt. Mierīgi stāvēja, skatījās uz mums un gremoja. Eh, dusmas man uz stirnām, lielas dusmas kopš pagājušās ziemas, kad nograuza manas mīļās tūjiņas līdz plikiem kauliem. Pagaidām meža kustoņiem ēdamā gana, bet, kad zeme sasals un uzkritīs sniegs... 

Alauksts rīta stundā izskatās padrūms un blenž uz mani ar aizmiglotu skatienu kā paģiru nomocīts vecis. Plašais ūdens klajums nekustas, pasaule šķiet kā izmirusi. Apstaigāju vietas, kur viņruden sagriezām prāvas bekas – nekā, tukšums. Šis nav sēņu gads. Vēl vairāk – tik nabadzīgu sēņu ražu neatceros pieredzējusi visā savā rūdītas sēņotājas mūžā. ,,Eh, Alaukst, Alaukst,” uzrunāju pelēko ūdens klaidu līdzīgi kā Kalna gars Skalbes pasakā ,,Kalna gars un milzis”. ,,Saki, kas tie šogad par dabas brīnumu darbiem? Vasarā trakā vētra lauza kokus kā sērkociņus. Rudenī vietās, kur sēnes vienmēr augušas, tās ar uguni nesameklēt. Kas mūs gaida ziemā? Varbūt labāk nemaz nezināt?” 

Alauksts ne uzaci nepaceļ, izliekas par beigtu. Reti tā gadās. Milzis šķiet noguris no mūžīgās ūdens šūpošanas un cieš klusu, nelikdamies ne zinis par cilvēkiem un suni, kas bradā pa krastu. Teika stāsta, ka pasaules sākumā Alūksnes ezera dēls nācis pa gaisu uz Piebalgu, lai apmestos visaugstākā un cēlākā vietā (Alauksts, kas novietojies 203 metrus virs jūras līmeņa, no lielajiem Latvijas ezeriem atrodas vistuvāk debesīm). No rietumu puses ar līdzīgu nodomu tam pretī traucies Inesis. Abi sadūrušies gaisā virs Piebalgas pakalniem un sākuši cīnīties. Diena satumsusi kā nakts, ūdens šļakstējis tālu apkārt. Pa tumsu noblīkšķējis briesmīgs sitiens no rietumu puses un pēc tam septiņi no austrumiem – tur abi cīkstoņi viens otru iepļaukājuši, bet pēc tam pašķīrušies. Alaukstam palikusi viņa izredzētā vieta, Inesis nometies aiz kalniem uz dienvidu pusi. Viņam projām veļoties, viens gabals nogāzies kādā pļavā un vairs nav spējis pacelties gaisā – tas esot Tauns. No pliķiem, ko viens otram cirtuši, ezeros izaugušas salas – Alaukstam viena, Inesim septiņas, bet no šļakatām, kas šķīdušas pa gaisu kaujoties, radušies apkārtējie ezeriņi – Zobols ar tuvējo Klabēķi, Ezergaiļu ezers un Draugols, pāri Inesim Nedzis un vairāki citi mazāki. Interesanti, cik patiesības ieslēpts tādos nostāstos? 

Ceturtdienas vakarā Jaunpiebalgas bibliotēkā jauna, gaismota satikšanās – viesojās rakstnieks un žurnālists, Rakstnieku savienības priekšnieks Arno Jundze. ,,Dzīvē vismaz vienreiz ir vērts sajusties tā, it kā tevī iekšā zvanītu liels, trauksmains zvans, kas ievibrē katru miesas šūnu un vedina aizdomāties par citām dimensijām un paralēlām pasaulēm,” apmēram tā Arno teica. 

Rudens daudzos ievibrē skumjas noskaņas. Arī tās jālūko izbaudīt. Iededzot sveces, meklējot un atrodot gaismas saliņas sev visapkārt. Prātā iekrituši vārdi, ko kādā vēstulē reiz rakstījusi fizisku ciešanu nomocītā, košā meksikāņu gleznotāja Frīda Kalo: „Vairāk priecājies, jo galu galā mūs visus gaida nāve, un nav vērts pamest šo dzīvi, vispirms nepapriecājoties!” 

Lai gaiša un priekpilna jaunā nedēļa!