Mudinājumi uz atturēšanos

“Cik reizes var teikt, ka ēst cukuru ir neveselīgi!”

“Ej, jau! Viena piena karamele “Panorāmas” laikā.”

“Jākonstatē, ka šajā gadījumā saldumi darbojas kā antidepresants.”

“Krampis savelk kājas.”

“Ahā! Hroma un magnija trūkums. Tante, ēd vīnogas, sieru, brokoļus, vistas gaļu, banānus un pākšaugus.”

Apgrābjot kapu kopiņas, dzirdu radinieču sarunu. Par tanti nosauktā ir mana trešā ceļa māsīca, kas visu mūžu dzīvojusi laukos. Savulaik jaunībā strādājusi par pastnieci. Otra ir radu skuķis, pabijusi un paskolojusies ārzemēs, tagad dzīvojas pa Rīgu un dies’ vien zina kādu iemeslu dēļ ir atbraukusi viesos uz laukiem. Protams, ka par viešņu priecājamies. Laukos jau neko daudz pie galdiem sēdēties nav laika. Kā vienu no kultūras pasākumiem nolemjam sakopt kapiņus. Par ieteikumu ābolu pārbagātības gadā ēst vīnogas un banānus pasmaidām.

Savulaik mēs apsmaidījām savas radu tantes, kas mūs arī vedināja sakopt kapiņus, lai “mūsējiem uz ziemu būtu silti”. Izrādās, ka dzīve skrien ļoti ātri, un nu jau mēs abas esam tās, kuru rīcība tiek apsmaidīta. Jaunā mūs visai daudz māca: viņa zina, ko ēst, ko ne, zina, ka viss vecais jāmet ārā, norāda, ka ik pa reizēm sevi esot jāmīl, sev kaut kas jānopērk, jāpalutina un vispār esot jāieklausās sevī. Piekrītam! Par to taču raksta un mudina – lutini, mīli un ieklausies sevī. Ehh, ko nu par to, jo bija laiks, kad mēs pašas dresējām savējos radus ar tikpat kardināli melni-baltām idejām. Vismaz es visus mudināju praktizēt folkloru ikdienā. Ā, un vēl es kā iesācēja veģetāriete visiem lasīju pamācības par gaļas kaitīgo ietekmi uz organismu. Tagad jau saprotu, ka tas bija jaunības maksimālismam raksturīgs terors, bet ko nu vairs. Dzirdot, kā radu skuķis mūs dresē un māca kā pareizi dzīvot, smaidu par karstmi mainīt pasauli, māju ar galvu un visam piekrītu. Lai jaunība runā! Jaunām slotām īstenā nodarbe. Mēs ar māsīcu saskatāmies un pasmaidām.

Braucot mājās, automašīnā ieslēdzu radio. Izrādās, diena, kad mēs aizbraucām uz kapiņiem, esot pasludināta kā “diena bez auto”. Izradās, esot jāatsakās vismaz šo vienu dienu no motorizētajiem transportlīdzekļiem, jo tā mēs visi rūpētos par savu apkārtējo vidi, līdz ar to pašrocīgi ar atturību samazinot kaitīgo izmešu daudzumu gaisā. Vispār visa nedēļa esot Eiropas Mobilitātes nedēļa. Iniciatīvas aizsākumi Eiropā meklējami Nīderlandē un Beļģijā, kur piecdesmito gadu beigās tika organizētas svētdienas bez automašīnām. Ieteikts iet kājām, braukt ar velosipēdiem vai skrejriteņiem, kā arī izmantot sabiedrisko transportu.

“Mums vajadzēja uz kapiem braukt ar velosipēdiem!” 

“Kā tad puķītes aizvestu, spaiņus un grābeklīti?”

“Nu gan! Nedzirdēji, ka velobraukšana ir vērtīga veselībai?”

“Uz kapiņiem pēc veselības. Kā tad.”

“Būtu skaisti un pēc iniciatīvas no pērnā gadsimta priekšrakstiem.”

Sasodīts, kā var labu ideju tā sačakarēt! Skaidrs, ka pilsētnieku kultūrā veidojies sauklis vairāk staigāt kājām Beļģijas un Nīderlandes līdzenumu labklājībā augušos savulaik iekustināja izrāpties no komforta, ko sniedz automašīnas. Tāds pēckara vides aktīvistes Grētas T. aicinājums nebraukt ar mašīnām, kamēr Latvijā laimīgs bija tas, kuram piederēja zirgs un rati. Tas bija vīrā! Moskviči un pobedas bija tikai retajiem izredzētajiem. Kādi ceļi Beļģijā/Nīderlandē jau toreiz un te – divdesmit pirmā gadsimta Latvijas laukos?

Ja man būtu zaļš zirgs… Saprotams, ka pilsētnieki var tā ņemties ar vides iniciatīvām, cik tā darba padefilēt no Pārdaugavas un Rīgas centru kājām vismaz vienu dienu. Mierīgi, un sirdsapziņa tīra, ka izpildīts norādījums. Bet laukos viss ir citādāk. Laimīgs, kam auto. Mānīga sajūta, ka iekļaujies civilizācijā. Citādi nekā. Sēdi savā kaktā. Kad izskan iniciatīva “Diena bez elektrības”, domās esmu ar savu kaimiņieni no “Brūveru” mājām. Viņa atteikusies no elektrības vispār, ņem grāmatas no bibliotēkas un lasa sveces gaismā. Romantika. Kā tad…

Lai tiktu uz darbu kaimiņpagasta senioru namā, cilvēki no mūspagasta apvienojas braukt vienā mašīnā. Zemes ceļš līdz Jaungulbenei – 15 km, darbā jābūt jau astoņos no rīta. Neviens neatmaksā transporta izdevumus un auto remontu. Uz darbu kopt nespējīgus vecīšus tiec, kā gribi. Tad nu dara kā var. Ja salūzt auto, ko nu? Tad minās.

“Kāpēc mēs nebraucām ar velosipēdiem?”

“Tomēr paklusē, mīļā! Kad strādāju par pastnieci, gadiem ikdienu visur braucu tikai ar riteni. Lietus, sniegs, svelme. Smaga soma ar avīzēm un žurnāliem. Pēc visa kāds man vēl kaut ko uzdrošinās čivināt un mācīt kā pārvietoties? Tagad viens pastnieks dienā izbrauc pa trīs pagastiem – ap divi simti kilometru nobraukā. Savu esmu nominusies. Sāku sevī ieklausīties un lolot.”

“Bet kā tad vispasaules vienošanās un rūpes par planētu?”

“Jā, jā, priekos, bēdās… Onlainā un offlainā…”

“Cik var dresēt? Kam pie mājas noasfaltēts ceļš, veikali uz katra stūra, restorāni un sporta klubi, tad jau var citus no savām ērtajām kancelēm mācīt kā pareizi dzīvot tos, kam vairs nav pasta, aptiekas, ģimenes ārsta un ielu apgaismojuma.”

Cik var ņemt vērā visādus ārinieku padomus? Tas būtu kā neēdušajam vēl ieteikt piektdienās gavēt. Un viņš to arī dara. 

Naivie tic uz laimi. Dzīves sistie beidzot grib rāmumu un līdzsvaru, ko dabū kā nu māk. Lepni varam sevi saukt par zemi, kur dzied, bet prātā paturam, ka esam arī zeme, kur dzer, ziemeļu zeme, kur lielā cieņā Vidus’jūras mošķi un olīvu eļļa, zeme, kas norij visu, kas pasviests ieteikuma līmenī. Trakākais, ka viss tiek arī uzklausīts un pildīts.