Starp kokiem novilkta tērauda trose vai izbērtas naglas – metodes, kā mežu īpašnieki reizēm cīnās ar motobraucējiem un kvadraciklu cienītājiem mēdz būt arī kriminālas. Adrenalīna cienītāji, kas izposta mežus, sagādā problēmas arī “Latvijas valsts mežiem”. Viņi kā risinājumu šai problēmai redz oficiālas sadarbības veidošanu.

Motobraucēju atstātās pēdas ir burtiski metru vai divus no meža ceļa, kas ir paredzēts transportlīdzekļiem. Iespējams, adrenalīna cienītājiem tas ir pārāk vienkāršs. Arī nedaudz tālāk redzams, ka meža takas pārvērtušās mototrasē. Šādas vietas var kļūt liktenīgas.

Andris Verners, Meža apsaimniekošanas plānošanas vadītājs: “Ja mēs pārvietotos apsaimniekošanas vajadzībām ar kravas pikapu, kam ir tonna ūdens iekšā, tad ar laiku šīs bedres viņam būtu nepārvaramā vara. Viņš nevarētu to ūdeni pievest, ja mums būtu ugunsgrēka gadījums. Mēs visi noteikti ļoti labi atceramies Stiklu degumu lielo, kad bija ļoti sausa vasara, kad pietiek ar vienu dzirksteli, jo kūdra ir tā izžuvusi.”

Turklāt to vienu liktenīgo dzirksteli var radīt tieši motocikls. Ar šo problēmu Latvijas valsts meži cīnās jau aptuveni piecus gadus, un izskatās, ka tai ir augoša tendence – turklāt aktīvākais posms ir nevis vasarā, bet tieši šobrīd. Motociklu rūkoņu mežos šobrīd dzird vairāk nekā mežizstrādi.

Pandēmijas laikā cilvēki iecienījuši atpūsties dabā, viena no iecienītākajām vietām ir Talsu novadā Vēžezera krastā. Tieši tur ved arī nelegālā motobraucēju trase, kas, strauji nākot lejā no adrenalīna pilna pakalna, attopas tieši atpūtnieku zonas vidū. Andris Verners saka, ka reiz tas var beigties traģiski.

Brīdinošās zīmes ne visur iespējams izlikt, un, ja tās kādās vietās nav, nenozīmē, ka braukt ir atļauts. Mežos ar motocikliem atrasties drīkst, taču tikai meža ceļos, kas tiem paredzēti. Latvijas valsts meži esot atvērti sadarbībai – ja motobraucēji grib izmantot mežu, viņiem jāgriežas uzņēmumā ar iesniegumu.

Latvijas Motoklubu asociācija uzskata, ka, ja kāds vēlas rīkot pasākumu, šāda prasība ir ļoti adekvāta. Bet, ja cilvēks vēlas iebraukt mežā un izbraukt tam cauri, viņam atļauja neesot jāprasa, jo to nosakot Meža likums. Protams, dabiskās brauktuves nebojājot. Tāpēc asociācija piekrīt Latvijas valsts mežiem – tas ir cieņas jautājums.

Ziemeļkurzemes reģionā nekad neviens līdz šim nav griezies ar vēlmi izveidot oficiālu trasi, tāpēc, ja kāds adrenalīna cienītājs sadarbosies, abām pusēm šī būs jauna prakse.