Sveicināti no Vecpiebalgas!
Otrdien, 23. augustā, pieminējām Baltijas ceļa trīsdesmit trešo gadskārtu.
Trīsdesmit trīs gadi pagājuši, bet TĀS sajūtas vēl dzīvas. Jo manā mūžā nekā tik nozīmīga vairs nebūs. Mēs, kas piedzimām pārdesmit gadus pēc Otrā pasaules kara un nezinājām citu iekārtu kā vien PSRS, bez savas dzimtās nedzirdējām citu valodu kā vien krievu, pēkšņi sapratām, ka brīvība ir iespēja, nevis tikai sapnis. Ka krievam Latvijā nav teikšanas. Ka viņš ir ienācējs un kā tādam viņam nav tiesību uzkundzēties. Bijām gatavi stāties pretī tankiem, skaļi dziedāt savas dziesmas un augstu turēt sarkanbaltsarkano karogu. Bijām vienoti un nebaidījāmies. Nē, baidījāmies gan, tomēr brīvības vārds stāvēja augstāk par visu. Tas savienoja dzīvā ķēdē divu miljonu cilvēku rokas 670 kilometru garumā. Seši simti kilometru no Viļņas caur Rīgu līdz Tallinai! Katrs ceturtais iedzīvotājs. Divi miljoni baltiešu bija piecēlušies kājās, gājuši, braukuši un stājušies rindās, lai piepildītu sapni tikt brīviem no okupantu varas. Runāt savā valodā. Dziedāt savu dziesmu. Saulei austot, sveicināt savu karogu.
Mūžība pagājusi, bet saviļņojums palicis. Tas, kā jūra vējā sašūpojas ik reizi, kad atskan Borisa Rezņika komponētā dziesma ,,Atmostas Baltija”. Reti atskan, un varbūt tas pat labi, jo tādiem kā man, kam acis slapjā vietā, pieminot Baltijas ceļu, arvien jāraud. Atceros, kā tas bija – braucām ar savu Moskviču, vecāmāte līdzi, dēlam pusotrs gadiņš. Vecpiebaldzēni stāvēja Melturkalnā. Mūsu bija daudz. Pulksten septiņos vakarā radio ziņoja – ir laiks, un mēs, kas tāpat jau turējāmies rokās, saspiedām ciešāk cits cita plaukstu. Piecpadsmit minūtes vienā elpā – Lietuva, Latvija, Igaunija. Bez robežām, visi brāļi un māsas, visiem vienota griba - tapt brīviem. Kāds laikam arī fotografēja, jo bildes vēlāk parādījās hronikās. Laiks kaut kur pazudis, iekritis, trīsdesmit gadi tomēr, bet tās bildes vēl šodien nespēju skatīties sausām acīm. Kad TV atceres dienā rāda dokumentālo filmu, eju prom no ekrāna. Vāru zapti, un asaras birst katlā. Dievs toreiz, pirms trīsdesmit trim gadiem, baltiešiem stāvēja līdzās. Šodien, kad Ukrainā plosās reāls karš, top labi redzams, kas ir kas. Kā varēja būt, cik ļoti mums paveicās.
Mirklī, kad rakstu šo vēstuli, es vēl nezinu, kas notiks Ukrainā tuvākajās dienās. Signāli ir ļoti satraucoši. Kremļa slepkavam, kura ceļš uz elli sen nobruģēts, vēl nav gana asiņu. Sargi, Dievs, Ukrainu un tās varonīgo tautu!!! Mēs dzīvojam, jo viņi mirst par mums, un tie nav tikai vārdi. Reāli līdzcilvēki, reālas ciešanas, ko grūti pat iedomāties. Par ko?! Lai viens prātā vājais agonijā rīstītos pēc Padomju Savienības atjaunošanas? Diemžēl viņš nav viens. Diemžēl tādu ir vesela varza, vēl vairāk vienaldzīgo, kas piemērosies jebkādam režīmam, ka tikai pašiem labi. Tikai ne lepnie, apbrīnojami stiprie un savā pārliecībā nelokāmie ukraiņi. Slava Ukrainai! Varoņiem slava!
Arī pēdējā laikā bieži dzirdētā frāze, ka pasaule ir mainījusies un nekad vairs nebūs tāda, kāda bijusi pirms kara, nav tukši vārdi. Vienai daļai Latvijas iedzīvotāju (sauksim viņus tā) gan laikam nepielec, ka viņu dziesma izskan, lai pazustu uz visiem laikiem. Vai vismaz vārdi tajā ir mainījušies. Ziņās skatos, kā krīt Pārdaugavas monstrs. Policija trenkā protestētājus. Kas viņi ir, šie agresīvie bļāvēji, kam sava gadiem pielūgtā betona kluča žēl? Kā tādi var dzīvot valstī, kuru līdz sirds dziļumiem ienīst un nicina? Beidzot dzirdams par pirmajiem izraidītajiem. Cik tādu būs? Bļāvēju izvēle nav nekāda dižā – vai nu pieraujies un turpini nīst, ciešot klusu un tā audzējot naida augoni savā miesā, vai atjēdzies un sāc dzīvot pēc citiem noteikumiem. Iemācies taču beidzot valodu, iekļaujies sabiedrībā, kura tev nevēl ļaunu, vienīgi pieprasa nesagrozīt vēsturi un izturēties ar cieņu pret tagadni. Gribas cerēt, ka apdomīgo skaits vairosies, jo cilvēki būs izdarījuši izvēles. Jau tagad redzams, ka daudzi krievu jaunieši pauž lojālu nostāju Latvijai un apgalvo, ka nesaprot tautiešus, kuri joprojām iedomājas sevi par situācijas noteicējiem. Visu cieņu viņiem un drosmi nākotnē!
Vispār mana atmiņa nav tā labākā, tomēr dažas epizodes no bērnības atstājušas paliekamus nospiedumus. Laikam nekad neaizmirsīšu, kā reiz, nākdama no skolas, saskrējos ar krievu onkuli, kurš staidzināja savu suni. Mazs meitēns un nikns krancis, kas palaists no pavadas un gatavojas ieķerties meitēnam stilbos. Izbīlī sāku kliegt un gaiņāties ar skolas somu, lai kvekšķi aizbaidītu. Onkulis pienāca, savāca suni un krieviski sāka mani audzināt, cik slikti uzvedos, ka no sunīša nav jābaidās un tā tālāk. ,,Krieviski nesaprotu,” pateicu viņam taisnību. Un tad sākās! Gara tirāde par to, kurš te ir galvenais, šai zemē un pilsētā, un ka latviešiem vajagot turēt muti, jo visa teikšana Latvijā piederot atbrīvotājiem. ,,Bez nas takoj kusķik ņe viros bi,” niknais vīrs sagrāba mani aiz apkakles un iegrūda dzīvžoga krūmos. Varonis. Atbrīvotājs. Mazu meiteni, trešklasnieci, kura nesaprata viņa valodu. ,,Krievu cūka, vairāk nekas,” tētis mājās mierināja. ,,Tikai nevienam nav jāzina, ka tā teicu,” piebilda. Tās bailes no PSRS ,,orgāniem” pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados tiešām bija lielas, un tikai nevajag stāstīt, ka kāds vidusmēra cilvēciņš baigi pretojās pastāvošajai iekārtai. Sirdī - jā. Bet viens nekad nav karotājs. Tieši tāpēc tie divi miljoni Baltijas ceļā – tas bija kaut kas neiedomājams un prātam neaptverams, lielisks, iedvesmojošs un neizsakāmi nozīmīgs.
,,Tēvzeme un brīvība – vissvētākie dārgumi virs zemes,” reiz teicis Atis Kronvalds.
Mierīgu nedēļu katram labam cilvēkam! Ar gaismu sirdī un domās.
