Mellenes – Buba – Pelēcis. Čērčils!

“..tevi lūdza nākt ravēt?”

“Ha! Tas lauks taču ir vai pushektāru liels!”

“Verga darbs… Ekspluatācija, skaidrs!”

“Kā tad! Galīgi traka.”

“Neiešu par to smiekla naudu ķidas plēst!”

“Toties mellenes varētu par velti pieēsties.”

Staigājot veikalā starp plauktiem, sadzirdu divu sieviešu sarunu. Zinu, ka viņas runā par savā vaļā kādu laiku brīvi augušu melleņu dārzu. Arī mani uzrunāja nākt palīgā applēst starp melleņu krūmiem lekni saaugušo zāli. Paskaitīju, ka viena melleņu vaga 100 soļu garumā X 24 vagas = apmēram divi kilometri. Pragmatiskie laucinieki, kam vairs nemaz negribas tik ļoti rauties citu laukos, atteicās nākt paravēt pāris stundas no rīta + kafija + pusdienas un vēl mājās aizved. Priekš kam ķidas plēst, ja sociālie pabalsti nodrošināti?

Nebija, kur sprukt, bija neērti un kauns atteikt, vēlējos palīdzēt. Tā teikt – pieliku rokas modernajiem paradumiem ēst svaigas ogas.

Ar rokām viss sākās. Ravējot krūmmellenes, sajūtas kā maratonistiem, kas sava ķermeņa izjūtas var aprakstīt burtiski pa kilometriem, kur “piektajā kilometrā vējš pūta no muguras, bet pie beigām palīdzēja tikt uz priekšu tikai līdzjutēju uzmundrinājumi”, tā man, plūcot zāli, rokās bija jāvelk ādas cimdi – saķere ar zāli labāka, asā zāle negriežas pirkstos, it sevišķi delnā un mazajā pirkstiņā. Ogu dārzā viss bija audzis griezdamies, tikai zāle nez kāpēc, leknāk augot, tā apņēma ogu krūmiņus un piespieda pie zemes, ka ogas gar zemi. Trakums.

Tā mēs lauku arī norāpojām. Kur var, tur zālei galotnes griezām nost ar trimmeri. Ja vajadzētu, atcerētos, kā strādāt arī ar sirpi. Vēsturiskā atmiņa izmet failus, ka neticas, kā savulaik dzīvots.

Piemēram, uzjundījās pārdomas par to, ka savulaik, ne tik sen, meža mellenēs gāja vai no katras otrās lauku sētas. Melleņu sezonas laikā sievietes agri no rīta ņēma spaiņus, ar velosipēdiem minās līdz mežam, līdz savām zināmajām melleņu vietām, saūjinoties, kaujoties ar dunduriem un odiem, pielasīja spaiņus pilnus. Salikušas uz velosipēdiem vākumu, ogotājas stūmās atpakaļ līdz “Ogu un sēņu pieņemšanas vietai”, tūlīt pat ogas tika “nodotas”, saņemta nauda. Un tā, kamēr mellenes mežā bija nolasītas, bija sapelnīts, lai bērnus sūtītu skolā.

Tagad meža ogās negrib braukt. A priekš kam? Naudu vajag? Phe! Tikai nevajag… Bērni skolas pabeiguši, prom Rīgā vai pelna paši ārzemēs, nav jēgas ķidas plēst dēļ divu eiro par kilogramu dēļ, pa to meža karstumu, dunduriem un odiem. Un vispār – izcirstas labo melleņu meža vietas, mellenāji vairs neaug vecajās vietās. Ogu un sēņu uzpircēji var teikt, ka meža mellenes uzpērkot tikai farmācijas nozares vajadzībām, “mellenes esot labas priekš acīm”, bet, ja nebūs mežu, ja nebūs motivācijas lasīt ogas, cauri būs ar ekskluzīvo ogu eksportu uz ārzemēm. Kāda tur farmācija… nesmīdiniet.

Kā vispār radās melleņu dārzu veidošanas beby/berry-bums? Viegli aug, purvainu vietu Latvijā pietiek, saaudzēsim tonnām ogu, vedīsim uz austrumiem, būs nauda, dzīvosim labi. Rakstījās melleņu – ogu dārzu projekti, visi ieinteresēti darbojās. Burvīgs pacēlums. Kā tika anektēta Krima, čušš, tirgus sarāvās. Viss. Katrs tirgo savas ogas, kā māk. Paldies ikvienam Latvijas influencerim, kas mudina baudīt melleņogu smūziju brokastīs! Paldies katram, kas bauda Latvijā audzētas mellenes!

Mellenes novācot, jāpiešauj acs, lai nolasītu tikai gatavās. Tās ir saldās. Mellenes te nav nekādas jāņogas, kas nogatavojas visas puslīdz vienā laikā. Melleņu krūmi kā sievietes – tikko sajūt, kad tām izrāda rūpes, kad tās lolo un apčubina, tās saņemas un apdāvina ar saldām ogām. Kas par ražu!

Stāstot par ravēšanu un krūmellenēm, sajūtos kā Buba filmā par Forestu Gampu. Atšķirībā no Bubas, kas vienā laidā vārdo par garneļu veidiem, to zvejas noslēpumiem un pagatavošanu, pēc šīs skaistās un karstās vasaras, zinu visu par mellenēm, par šķirnēm: lielogu Patriot Latvijā tagad zina visi, kas ēd ogas, bet jābūt tomēr uzmanīgiem – transportējot tās mēdz sapļekt. Jā, rokas pēc ravēšanas jūt stīvumu, bet vēl netirpst un krampju nav. Rakstot romānu, ziniet, arī esmu iedzīvojusies roku stingšanā, tas esot t.s. slaucēju muskulis, kas atrodas pastāvīgā spriedzē. Tāpēc arī datorpeļu spaidītājiem un ierēdņiem rokas tirpstot. Jādod atpūta.

Kāda laiskošanās, ja melleņu dārzs? Rīga? Kas tur man pazudis… Lauku sākām ravēt, kad cīruļi treļļoja, beidzām lasīt ogas, kad dzērves saklaigājas.

Lai slavēti visi mūziķi, mākslinieki izpildītāji, kuri brauc uz zemēm sniegt koncertus. Mūziķi, mākslinieki – kā es jūs gaidīju! Tie, kuriem govis + dārzi, vai viss, kas tura pie zemes – kā mēs jūs gaidām! Līdzsvaram zemei jūs ar mūziku atgādiniet par debesīm! Nudien sajutos kā lauku brigādes strādniece, kas stāv lauka malā, kur piebraucis Filharmonijas mākslinieku autobusiņš, un mūziķi spēlē Telemana korāli par garu kā stipro pili. Kad Velēnas baznīcā jaunās mūziķes uz ērģelēm un kokles spēlēja Georga Pelēča “Siltu lietu”, iespējams, ka koncerts bija veltīts tieši man – rokas beidzot bija tikai mierā, atpūtā, gandarījumā par darbu un ķidas veselas.

“Kam tev ogu dārzs vajadzīgs, tā plēšanās un ņemšanās, ja tik smagi atjaunot?”

“Īsākā uzruna iedvesmoja!”

“???”

Nekad, nekad, nekad – nepadodies!” Vinstons Čērčils.”