Piekrastes zvejnieki jau gadiem uzsver, ka senais arods iznīkst un ka glābt to var tikai mērķēts atbalsts, jo dēli un meitas vēlas strādāt mūsdienīgās saimniecībās. Šogad pirmo reizi piekrastes zvejniekiem pieejams Eiropas fondu atbalsts, tomēr tādiem birokrātijas līkločiem tie neesot gatavi. 

Jūra jau daudzās paaudzēs bijusi maizes devēja piekrastes iedzīvotājiem, tomēr senais arods pamazām iznīkst. Eiropā piekrastes zvejniecība atzīta par videi draudzīgu, un attīstībai ir iespēja saņemt 2,3 miljonu lielu atbalstu no Eiropas Savienības fondiem. Viena projekta īstenošanai līdz 30 000 eiro, tomēr uz ikgadējo sapulci Bērzciemā sanākušie zvejnieki stāsta, ka tādiem birokrātijas līkločiem neesot gatavi. “Lai tu dabūtu atbalstu, ir tāds jautājums: “Cik jūs plānojat nākamajā gadā zvejas dienas?” Kurš to var pateikt, kas tas par jautājumu. Tam zvejniekam jau automātiski ir dūša papēžos, un viņš saka, ja man uz šitādiem jautājumiem jāatbild, tad man nevajag. Tas nav veikals, kur tu aizej, samaksā naudiņu. Tev būs tik un tik. Tu nekad nevari zināt. Mēs varam nākamajā gadā nozvejot 100 tonnas, bet tikpat labi pirms dažiem gadiem bija 38 tonnas,” uzsver biedrības “Mazjūras zvejnieki” valdes loceklis Edijs Zanders.

Zemkopības ministrs Didzis Šmits: “Salīdzinot ar citiem dienestiem, Lauku atbalsta dienests strādā labi, bet arī viņiem ir kaut kādas robežas, ko tā Briseles brokrātija prasa.”

Zvejnieki ir neizpratnē arī par daudziem likumiem, kas, sēžot kabinetā pie galda, varbūt izskatās labi, bet reālajā dzīvē ir neizpildāmi. Kāds no zvejniekiem stāsta, ka, mēģinot izpildīt Valsts vides dienesta ierosinātās un Ministru kabineta apstiprinātās prasības, jūrā pazaudējis vairākus telefonus. Biedrības “Mazjūras zvejnieki” valdes priekšsēdētājs Andris Cīrulis: “Zvejniekam, airu laivā esot vējā, viļņos pa katru nozvejotu taimiņu jāsūta īsziņa vides inspekcijai.”

Zemkopības ministrs Normunds Riekstiņš: “Mēs ceram, ka izmainīsim uz kaut ko vienkāršāku, lai nebūtu jāziņo no laivas, bet mājās. Varbūt ne par laša noķeršanu vai nenoķeršanu, bet varētu tikt izstrādāta mobilā sistēma, lai zvejnieks vienkārši tajā dienā, kad iziet jūrā, noziņo, ka viņš dodas jūrā.”

Zvejnieki, lauksaimnieku organizāciju un ministriju pārstāvji ir vienisprātis, ka, lai saglabātu seno arodu, tas jāattīsta arī tūrisma virzienā. Tomēr pie pašreizējiem likumiem un noteikumiem tas nav iespējams, ja vien vienā sētā nav reģistrēti divi uzņēmumi, jo, ja tu ej jūrā un parādi zvejniecības arodu, zivis ķert nedrīkst. Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministra padomniece Inga Priede: “Tā atkal ir mūsu ministriju problēma, ka mums ir beidzot jāsāk sarunāties savā starpā. Jāmeklē kompromiss un mazliet jāpiekāpjas katrai no pusēm.”

Arī zemkopības ministrs sola meklēt risinājumu un vienkāršot visu, ko vien var, jo piekrastes zvejniecība, viņaprāt, esot līdz galam neizmantots dabas un ekonomikas resurss.

Ar piekrastes zveju pašlaik nodarbojas vairāk nekā 100 komersantu un ap tūkstoti pašpatēriņa zvejnieku.