Mareks Odumiņš - gleznotājs ar otu mutē

Es negribu gulēt gultā un raudāt spilvenā, ka dzīve man kaut ko atņēmusi. Tā par sevi saka enerģiskais un allaž smaidošais baušķenieks Mareks Odumiņš, kurš pirms astoņiem gadiem gandrīz pilnībā zaudēja kustību spējas, bet nevēlējās zaudēt patstāvību. Tā Mareks kļuva par gleznotāju ar otu mutē.

Baušķeniekam Marekam Odumiņam ir 31 gads, no kuriem astoņus smaidīgais puisis pavadījis īpašā gultā vai ratiņkrēslā. Trauma iegūta pēc darba ballītes peldoties ezerā. Šodien puisis atzīst, ka bijis pārāk pārgalvīgs.

Mareks Odumiņš, gleznotājs: “Es vienmēr darīju pārgalvības, un tikai pēc tam sāku domāt, ka varēja taču kaut kas notikties, bet pienāk nākošā diena un es atkal daru to pašu. Es biju pārgalvīgs, un nedomāju pirms rīkojos. Tagad, kad mani aicina uz kaut kādām nometnēm pastāstīt par savu dzīvi, es vienmēr saku: padomājiet vai Jūs tiešām būtu gatavi pavadīt ratiņkrēslā visu savu dzīvi?”

Jau vairākus gadus Mareks dzīvo nelielā dzīvoklītī sociālajā mājā, un priecājās, ka dzīvo laikā, kad pieejams internets un dažādas tehnoloģijas, kas ļauj darboties ar datoru, izmantojot tikai galvu. Lielāko laiku Mareks gan pavada gleznojot. Šis talants pavisam nejauši atklājies Vaivaru rehabilitācijas centrā.

Ar Palīdzēsim.lv atbalstu sarīkotas arī divas Mareka gleznu izstādes. Iegūstot popularitāti, radušies pasūtījuma darbi, un tagad gleznošana kļuvusi par maizes darbu.

Pavisam bez citu palīdzības Mareks gan iztikt nevar. Viņa rokas un kājas ir asistente Ieva, kura rūpējas ne tikai par sadzīvi, bet palīdz arī sagatavoties gleznošanai.

Mareks pārsteidz ne tikai ar vēlmi pēc iespējas būt patstāvīgam, bet arī ar mērķtiecību. Ar Mareku pirmoreiz tikāmies neilgi pēc liktenīgās traumas iegūšanas, un tolaik viņa mērķis bija kaut nedaudz ''iedarbināt'' labo roku. Tagad tas ir izdevies.

Mareks Odumiņš, gleznotājs: “Negribās gulēt un raudāt spilvenā, ka man kaut kas ir atņemts. Ka kaut kas manā dzīvē ir noticies, tas man neko nepalīdzēs. Man ir galva, man ir ķermenis. Es varu ēst, es varu redzēt, es varu attīstīt kaut cik savu ķermeni, un man jāpriecājas par to, ka man tas ir dots, ka vispār esmu dzīvs palicis. Tas man liek kustēties uz priekšu, dzīvot uz priekšu. Katrs mirklis, katra sekunde ir kā banka, kur tu naudu ieliec un tev visu laiku noskaitās nost. Dzīve iet uz priekšu un katra sekunde tā ir dārga.