Mājā un sētā: No Vācijas uz dzīvi Latvijas laukos

Burkānciems ir lauku saimniecība Madonas pusē, kur meža ielokā saimnieko Ruta un viņas dzīvesdraugs Šteffens. Trīs dēli, 30 slaucamas kazas un mūsdienīga, tai pat laikā senās tradīcijās balstīta, siera ražotne – tas ir Burkānciema lielākais lepnums, vēsta ReTV raidījums "Mājā un sētā". Viņu dzīvesstāsts par iedvesmas avotu kalpo daudziem, ne velti viņi pieteikti arī akcijai “Meklējam kaimiņu, kurš iedvesmo!”. 

No Austrumvācijas uz Latvijas laukiem ar domu par savu kazu saimniecību un sierotavu. Tas ir stāsts par Šteffenu Milleru, kurš kopā ar dzīves draudzeni Rutu un dēliem nu jau astoto gadu saimnieko meža ieskautajā Burkānciemā, Ļaudonas pusē. Šteffens Vācijā studējis ģeoloģiju, strādājis arī Skandināvijā, taču sapratis, ka biroja dzīve nav viņam domāta. Lai arī ikdienā laukos darba ir bezgala daudz, te viņš jūtas vislabāk.

“No šiem desmit gadiem Latvijā, manas domas par dzīves stilu - nav tā, kā bija Vācijā. Arī paldies Rutai, viņas dzīves filozofija daudz man šeit māca un šeit tiešām ir labāk nekā Vācijā. Es negribu atpakaļ uz Vāciju, šeit ir zaļāks, šeit ar paša rokām dara daudz vairāk nekā Vācijā. Ko esmu izdarījis šeit šajā laikā, Vācijā varbūt visas dzīves laikā to paveiktu. Šeit ir zaļāk, klusāk, mierīgāk, foršāk,’’ saka Šteffens.

Kad Burkānciemā viesojas tūristi, tie tiek uzņemti īpaši viesiem iekārtotā degustāciju un sadraudzības telpā, par kuras pirmsākumiem un neticamajām pārmaiņām vēsta vien senas fotogrāfijas. Taču ģimenes maizes devēja ir sierotava. Tajā top svaigais, fetas un kamamber veida sieri, kā arī puscietais siers, kas tiek nogatavināts vismaz divus mēnešus.

Burkānciema saimniece Ruta Grauduža stāsta: “Šī ir galvenā siera telpa, kur mēs gatavojam savus sierus. Mums ir 500 litru siera katls un gadu atpakaļ mēs sev uzdāvinājām arī tonnīgo. Tas nozīmē, ka esam efektīvāki šobrīd darbojoties. Šeit bijusi tonna ar govs pienu, ko mēs šo nedēļu esam uztaisījuši, būs puscietais siers, viņi vienkārši ir apsālīti un nolikti šeit notecēties, un tad jau tie būs pirmdien gatavi iet uz nogatavināšanas telpu.”

Tā ir vieta, kur visuzskatāmāk redzams saimniecībā paveiktais. Kā stāsta Ruta, gadā tiek pārstrādātas vairāk nekā 70 tonnas piena, saražojot aptuveni sešas tonnas siera. “Mēs taisām, joprojām, pēc ļoti senām receptēm, tā kā, es nezinu, simts gadi, simtiem gadi atpakaļ taisīja klosteros. Mums ir dabīgā miziņa. Īstenībā tāpēc tas viss ir roku darbs, jo katrs siera ritulis tiek pastāvīgi apmīļots, jo, lai tā miziņa veidotos, viņš ir jāizņem no plaukta, viņš ir jānomazgā ar sālsūdeni, jāapgriež otru pusīti, jāieliek plauktā atpakaļ. Un tad pamazām, mazgājot ar to sālsūdeni, viņam veidojās tā dabīgā miziņa. Šeit ļoti perfekti var redzēt - tie, kas ir jaunāki sieri, vēl tā miziņa nav izveidojusies,” saka Ruta.

Līdzās pašu gatavotajiem govs un kazas piena sieriem plauktos iegūluši arī cita veida ritulīši. “Šobrīd mums sāk izveidoties sadarbība ar vienu nelielu siernīcu Rumānijā, no kurienes mēs atvedam aitas piena sieru un tad šeit arī nogatavinām,” neslēpj saimniece.

Taču lielākais lepnums - kamambers, ko Latvijā šobrīd ražo vien retais. Līdztekus sieriem top arī jogurts un tad seko nedēļas nogales tirgos, kur Šteffens , būdams galvenais tirgotājs, jau uzķēris pircēju patiesās vēlmes. “Grib riktīgu aromātu, riktīgu, nu, mājas sieru, kas nav industriālais siers vairāk. To visu saprotu, to visu zinu. Mums siers ir internacionāls, no Grieķijas puses, Vidusjūras, Francijas, nu, no internacionālām receptēm un tā ir riktīga bauda no produktiem. Vakarā pie glāzes vīna vai alus un tad mūsu siers, tā ir riktīga dzīve. Mums ir zeme, mums ir koki, mums ir svaigs gaiss, mums ir viss tas potenciāls, kapitāls. Daudzi cilvēki, viņi tikai izdzīvo dienu, bet neizbauda, kas ir. Mums ir tik daudz vērtību mums apkārt, šeit uz zemes, tikai iet un strādāt,” saka Šteffens.

“Tas grūtākais, varbūt, Šteffenam ir bijis šeit Latvijā tieši, tāda, socializēšanās puse, vai kaut kas tāds. Ja mēs, kā latvieši esam vēl pieraduši, varbūt, tai savā sētā tur sēdēt un ir labi arī mēnešiem nevienu nesatikt un tad tas joks par to, ka tagad pandēmijas laikā mums jābūt tā divu metru distance, bet īstenībā latvietis smejas “vai tad mums jāsēž ir tik tuvu?” tad, nu, viņam tomēr no citas vides nākušam, viņam tomēr pietrūkst tāda socializēšanās,” papildina Ruta.

“Nu kā, Vācijā sēž kopā visu vakaru garāžā un vīri runā kaut ko, šeit tā nav. Nav to draugu, nav, līdz šim brīdim mums, es meklēju! Mums te ir liels īpašums, mums ir pirts, mums te viss ir, nāc pie mums dzert kafiju," smejas Šteffens.

Šķiet tieši pozitīvisms un darbīgums ir tas, ko līdzcilvēki viņos novērtē visvairāk, arī nupat, piesakot Vidzemes plānošanas reģiona un Latvijas Lauku foruma izsludinātajā akcijā “Meklējam kaimiņu, kurš iedvesmo”. Interesants ir arī fakts, ka ģimene sarunājas trīs valodās. Štefens ar bērniem vāciski, Ruta – latviski, bet abi savā starpā – angliski. Tad neviļus rodas jautājums – kā viņi ieskatījās viens otrā un palika kopā, viens otra valodu tā īsti nezinot, bet īstai mīlestībai jau laikam valodu nemaz nevajag.