Mācības pandēmijas laikā jauniešus dzen depresijā

Trauksme, motivācijas trūkums un pārāk liela mācību slodze - šīs ir biežākās problēmas, ko pandēmijas laikā “Edurio” veiktā pētījumā minēja skolēni. Līdzīgas sajūtas piemeklēja arī Ilviju, kas attālināto mācību laikā pat domāja par atkārtotu pašnāvības mēģinājumu. “Es gandrīz atkal tiku slimnīcā dēļ tā, ka attālināto mācību dēļ stress palielinājās, trauksme palielinājās, depresija atnāca atpakaļ ar bišķīt lielākiem ieročiem, teiksim tā. Un es biju gatava atkal mēģināt sevi nogalināt. Man bija jāpalielina zāļu deva, un tas, paldies Dievam, palīdzēja,” saka Ilvija (vārds mainīts).

Ilvijas pirmais pašnāvības mēģinājums bija 15 gadu vecumā, šobrīd meitenei ir 17. Jauniete lūgusi skolotājus samazināt mācību slodzi un iespēju aprunāties ar psihologu vai sociālo pedagogu, taču saņēmusi atteikumu. “Bija kāds viens vai divi skolotāji, kas tiešām pamanīja un mēģināja atvieglināt visu, dot garākus termiņus vai kaut ko tādu, bet lielākā daļa skolotāju pat tad, kad bija teikts, ka vispārīgi ir ļoti grūti un varbūt var samazināt kaut ko, paskaidrot kaut ko, viņi apvainojās. Viņi pateica, ka mēs esam slinki un ka tie ir emocionāli iemesli, nevis praktiski iemesli, mums vajadzētu samierināties un turpināt darbu,” stāsta Ilvija,

ReTV pārliecinājās, ka konkrētajā skolā tiešām nav sociālā pedagoga un psihologa kā atsevišķi amati. Tā vietā skolēnus uzklausa citu priekšmetu skolotāji ar attiecīgo izglītību. To, ka iespēja socializēties ar skolotājiem pietrūka, rāda izglītības organizācijas “Edurio” aptauja - aptuveni 40 procenti skolēnu atzina, ka pandēmijas laikā ne reizi nav sazinājušies telefoniski vai video formātā ar kādu no skolotājiem.

“Edurio” skolu izaugsmes vadītājs Gatis Narvaišs: “Aptaujās atbildēja, ka viņiem ir grūti koncentrēties, sevi motivēt mācīties, tas gandrīz divas trešdaļas no visiem skolēniem. Tad liela daļa - gandrīz puse - atbildēja, ka viņiem ir pārāk liela mācību slodze. Tas, kas parādījās šajā pavasarī, ir, ka pietrūkst socializēšanās ar skolas biedriem vai ar klasesbiedriem.”

“Edurio” pētījumi arī rāda, ka ļoti atšķīrās mācību pieeja starp skolām. Bija iestādes, kas piedomāja, lai neviens skolēns nepazustu no redzes loka. Piemēram, Valmieras tehnikuma sociālā pedagoģe jauniešus regulāri konsultēja tiešsaistē.

Kristīnes Ķīkules darbu apmaksāja no speciālas valsts programmas “Pumpurs”, kuras ietvaros Valmieras skolas saņēma gandrīz pusmiljonu eiro. Pēdējā semestrī sociālā pedagoģe konsultēja vairāk kā 100 stundas. “Tas, kas ir nācis šobrīd kā attālināto darba grūtības - jaunietim pašam ir jānosūta darbi, pašam jāpieslēdzas tiešsaistē, un tās ir tās plānošanas grūtības, tās ir vēl sevis organizēšanas grūtības.”

Īpašu metodi, kā paturēt savā redzeslokā visus skolēnus, izstrādājusi arī Valmieras Viestura vidusskola. Šajā skolā izmanto luksofora metodi, kurā košākā krāsā iezīmēti jauniešu vārdi, kam nepieciešams atbalsts. Valmieras Viestura vidusskolas sociālā pedagoģe Iveta Upīte atzīst: “Skolā jau labu laiciņu atpakaļ ir izveidots tāds vienots, elektronisks dokuments, kurā mēs diferencējām šīs te izglītojamo individuālās vajadzības, reizēm katram tam skolēnam bija atbalsta personāls.”

Apzinoties, ka pandēmijas laikā radītie zināšanu robi un psiholoģiskās problēmas būs jūtamas arī rudenī, Izglītības un zinātnes ministrija izveidojusi psihoemocionālā atbalsta programmu, kam tērēs četrus miljonus eiro. Programmā paredzētas vasaras nometnes bērniem un pedagogu supervīzijas. Savukārt jaunajā mācību gadā psiholoģisko palīdzību būs iespēja saņemt arī skolās. Viena no idejām - izveidot vienaudžu vēstnešu tīklu -, kas nozīmētu, ka jaunieši un vietējie līderi palīdz viens otram.

Paredzēts, ka šāds atbalsta mehānisms ļaus palīdzību saņemt ik vienam, kam tā ir nepieciešama. Ilvijai depresīvajā epizodē tā bija jāmeklē par maksu pie privāta psihologa, taču šobrīd uz nākotni meitene raugās cerīgi.


Foto: FreePik