Ukrainis Igors Zvirko un viņa mamma patvērumu no Krievijas izraisītā kara raduši Saldus novada Kalnos. Viņi ir no Luhanskas apgabala, kur Krievijas okupācijā dzīvojuši no 2014. gada. Pēc Krievijas uzsāktā plašā mēroga kara dzīve kļuva tik nepanesama, ka nācies bēgt. Latvijā viņi nokļuvuši pēc vairāk nekā mēnesi gara, sarežģīta, pazemojumiem pilna glābšanās ceļa cauri Krievijai. “Latvija ir ļoti skaista,” saka Igors un cenšas pēc iespējas vairāk iepazīt arī tās kultūru.
Nedaudz smeldzīgi skan latgaliešu tautas dziesma “Rūžeņa”. Igors no Ukarinas to spēlēt iemācījies ātri. Viņš saka – motīvs ļoti līdzīgs viņu tautasdziesmām. Igors ar mammu te nokļuvis, dodoties sarežģītā ceļā, izejot arī krievu sarīkoto filtrāciju. Viņš dzīvoja Luhanskas apgabalā, ko Krievija okupēja jau 2014. gadā un pārvērta viņa dzīvi pilnībā. Igors atzīst, ka cīnījies par netaisnību, gājis uz mītiņiem. Viņš saka – krievu pasaule Luhanskā ir tikai posts un bandītisms. Veselības dēļ Igors karot nevar, arī tā dēļ piedzīvots ne viens vien pazemojums. “Es uzskatu, tas ir genocīds, viņi mobilizē ukraiņus, kas tur dzīvo, uz karu pret ukraiņiem. Viņi savāc visus vīriešus tā vienkārši no ielas un mājām, ved uz karu, lai ukraiņi karotu pret ukraiņiem. Ļoti sarežģīti mēs izkļuvām, ar mammu sešas diennaktis braucām. Puslegāli šķērsojām robežu - no Luhanskas cauri Krievijai. Igaunija mūs pieņēma, pirmais, ko viņi pajautāja – vai jums ir ēdiens un ūdens.”
Arī Igora paslepus uzņemtās bildes telefonā rāda, kā uz ielas tiek pārbaudīti vīrieši, kā piedzērušies krievu karavīri ālējas uz ielas, kā pavadīts laiks pagrabos, kā pilsēta pamazām sastingst. Igora mamma Ņina Zvirko stāsta, ka izlēmuši aizbraukt no šīs vietas, kad kara dēļ nomira viņas slimais vīrs un brālis. Nu laiks, kad par neapdomīgi pateiktu vārdu varēja nošaut, ir pagātnē. Visi mūsu uzrunātie kara bēgļi no Ukrainas vispirms saka paldies par atbalstu un rūpēm. “Kad ejot pa pilsētu vai visā Latvijā redzam līdzās Latvijas mūsu Ukrainas karogu, jūtas pārpilda, lepnums un divu valstu vienotība - kā divas māsas. Mēs pie durvīm pielikām divus karodziņus – viens Ukrainas, viens Latvijas. Ja Dievs dos, atgriezīsimies mājās, viss būs labi pēc kara, apsolu, arī mums būs izlikti divi karodziņi, divas māsas – Ukraina un Latvija. Paldies jums. Lai dzīvo Latvija, lai dzīvo Ukraina!”
Šobrīd Nīgrandes pagasta Kalnos dienesta viesnīcā “Lose” mīt 32 Ukrainas civiliedzīvotāji no Luhanskas, Zaporižjes, Hersonas, Mariupoles un Harkivas. Pirms tam nepazīstami, tagad sadraudzējušies. Vairākiem ir arī darbs. Viņi mācās latviešu valodu un piedalās vietējā sabiedriskajā dzīvē, piemēram, dambretes turnīrā. Janina Joldžu no Kalniem ir viena no tiem, kas brīvprātīgi palīdz iejusties un saprast Latvijas sistēmu. Es kaut kā viņiem pieslēdzos, nezinu, kā tas no sākuma iznāca, bet tagad es tai vilcienā esmu ielekusi, vairs atpakaļ nevaru izlēkt. Man nāk un prasa, man jāpalīdz viņiem, un tas jau neko nemaksā. Man tas nāk viss no sirds. Es viņiem palīdzu darbu sameklēt, sākšu organizēt visādus kultūras pasākumus.”
Vēl pirms došanās uz darbu Igors saka, ka Latvijā ir ļoti skaistas debesis, it kā būtu tuvāk zemei, un norunā ukraiņu dzejnieces Ļinas Kostenko dzejoli, kurā teikts, ka arī cilvēkam ir spārni - “Viņi, tie spārni, ne no pūkām un spalvām, bet no patiesības, godīguma un uzticības”.
#SIF_NVZ2022
