Viena no senākajām, taču vienlaikus arī apsīkušākajām nozarēm – tā varētu teikt par linkopību Latvijā. Īpaši ar liniem apsēto platību samazinājums vērojams pēdējo desmit gadu laikā. Linkopības eksperti esošo situāciju raksturo īsi. Tas esot apburtais loks: lauksaimnieki neaudzē linus, jo Latvijā nav linu pārstrādes rūpnīcu, savukārt attīstīt linkopības infrastruktūru nevar, ja pietiekošā daudzumā nav vietējās izejvielas.
Latgales lauksaimniecības zinātniskā centra izmēģinājumu laukos iesētas 25 linu šķirnes. Tās gan paredzētas audzēšanas tehnoloģiju pētījumiem nevis pārstrādei. Kopumā Latvijā šobrīd linu audzēšana nav populāra.
Pērn Latvijā šķiedras lini tika iesēti 49 hektāru platībā, savukārt eļļas lini – 60 hektāru platībā, liecina Centrālās statistikas pārvaldes dati. Par šo gadu informācija vēl nav apkopota, tomēr pieredze rāda, ka ik gadu ar liniem iesēto platību apjomi samazinās. Linkopības norietu veicinājusi ne vien subsīdiju izmaksāšanu pārtraukšana, tāpat šī nozare ir kā tehniski sarežģīta, tā arī ļoti atkarīga no laikapstākļiem. Cerībā rast mūsu karstajām un sausajām vasarām augšanai piemērotāko linu šķirni, kā arī attīstīt linkopības nozari, pēc ilglaicīga un apjomīga darba 2019.gadā Latgales Lauksaimniecības zinātnes centrā izveidota jauna linu šķirne – “Vilani”. “Padomijas laikos bija tāda nostādne, ka audzēsim tikai kaimiņvalstu selekcionētās šķirnes. Un tas, kas bija Latvijas, to visu tā, maigi izsakoties, pamazām un pamazām nolikvidēja. Es stingri nolēmu, ka veidošu savu genofondu un strādāšu, lai ir Latvijai sava šķirne,” saka Veneranda Stramkale, Latgales Lauksaimniecības zinātnes centra (LLZC) vadītāja.
Lauksaimnieku pasivitāte audzēt linus skaidrojama arī ar to, ka Latvijā nav linu pārstrādes rūpnīcu. Lielākais uzņēmums valstī, kas darbojas linu nozarē, ir “Baltiks East” bijušās Rēzeknes linu fabrikas teritorijā. Taču arī tur galvenokārt ražo auklas no linu šķiedras, kas lielākoties ievesta no ārzemēm.
Tuvākajā nākotnē lolot sapni par būtiskiem atbalsta mehānismiem no valsts linkopībā lauksaimnieki nevar. “Speciāli mākslīgi kaut ko tikai tāpēc, ka kādreiz mums ir bijis un varbūt arī mums vēl joprojām ir zināšanas linu izaudzēšanā, tikai tāpēc atjaunot – es neredzu tam jēgu. Tur ir jāsāk infrastruktūra pilnībā no nulles. Tie ir pamatīgi finanšu ieguldījumi,” uzskata Adris Bumbuls, ZM Lauksaimniecības ilgtspējīgas att. nod. vecākais referents.
Neredzot ekonomisko pamatojumu, jāsamierinās, ka arī turpmāk veikalos pieejamie linu audumi un izstrādājumi būs ražoti no ārzemēs audzētiem liniem, ar tiem jau jāstrādā arī tautastērpu darinātāji.
