Amatieru rallijs “Panda Raid” ik gadu pulcē kopā vairākus simtus dalībnieku, kas ar konkrēta modeļa automašīnām - Fiat Panda - pieveic trīs tūkstošus kilometru, braucot pa tuksnesi Marokā, Ziemeļāfrikā. Šogad rallijs sešu dienu garumā notika oktobra beigās, un tajā pirmo reizi piedalījās arī komanda no Latvijas - limbažnieki Kaspars Mežapuķe un Uldis Like.
Kaspars stāsta, ka informāciju par šo pasākumu atradis nejauši, un tā uzreiz piesaistījusi viņa uzmanību. “Man patika, ka tas notiek Āfrikā un ka tas ir amatieru rallijs, kurā visi startē ar vienādām automašīnām - Fiat Panda 141. modeli, kas nav jaunāks par 2003. gadu. Tādas smukas mazas, kantainas mašīnas. Spānijā un Itālijā tā vispār ir kulta mašīna. Šī ideja mani ļoti uzrunāja, un es sapratu, ka jāgatavojas un tur ir jābūt. Uzrunāju Uldi, viņš piekrita būt par līdzbraucēju un arī tehnisko atbalstu. Šajā pirmajā reizē sapratām, kas tas vispār ir, un secinājumi bija tie labākie - tur ir atkal jāatgriežas.” Uldis, vaicāts, vai bijis pārsteigts par Kaspara aicinājumu, teic, ka pirmajā brīdī šķitis - ārprāts, tā taču ir Āfrika, kaut kas tāls un nesaprotams. “Apdomājos dažas minūtes un sapratu, ka vispār jau tā ir laba ideja.” Kaspars atzīst, ka uzrunājusi arī diezgan demokrātiskā dalības maksa. “Latviešu puiši stāstīja par Parīzes-Dakāras ralliju, kur budžets ir ap 100 tūkstošiem eiro un kas normāli nav paceļams. Šeit tas bija krietni mazāks, gandrīz 20 reizes mazāks. Tā ir būtiska atšķirība, bet domāju, ka sajūtas tieši tādas pašas.” Braucēji atzīst, ka sportiskais azarts viņos bijis no pirmās līdz pēdējai rallija dienai.
Mašīnu Kaspars iegādājies Fiat dzimtenē Itālijā. Tai veikti daži tehniski uzlabojumi, tomēr pārāk ar auto pārbūvi nav aizrāvušies, jo tāds bijis arī rallija rīkotāju ieteikums. “Ja ar mašīnu kaut kas tuksnesī notiek, un ir standarta detaļas, tad ir vismaz kaut kāda iespēja to saremontēt. Jo tur brauca līdzi tehniskā mašīna, kur varēja nopirkt detaļas. Protams, par dārgāku cenu nekā parastā veikalā, bet vismaz bija iespēja, un mēs to arī vairākas reizes izmantojām.”
Rallija laikā pie stūres sēdies Kaspars, savukārt Uldis lasīja leģendu un diktēja ceļa norādes, vadoties pēc katrai komandai izsniegtā roadbook jeb, burtiski tulkojot, ceļa grāmatas. Arī tās lietošana bija jāapgūst. “Teiksim, ir rakstīts, ka nobraucot 162 kilometrus, pie akmeņu kaudzes ir jāpagriežas pa labi. Bet to akmeņu kaudzi atrast… tur vispār viss ir vienos akmeņos. No rīta izbrauc un nezini, vai vakarā nokļūsi pareizajā vietā, jo tev ir šāda grāmata un viss. Ir jāvadās pēc leģendas. Mašīnās gan bija papildus aparāti, tā saucamie rallija teratripi, kas mēra distances. Kad piešāvāmies, tad bija diezgan ērti. Tas vairāk Uldim bija tāds izaicinājums,” stāsta Kaspars. Uldis atceras, ka mazliet pamaldījušies jau pašā sākumā, nobraucot no prāmja, kas visus rallija dalībniekus nogādāja no Spānijas Marokā. “Grāmatā rādīts, ka būs vairāki rotācijas apļi, kam jābrauc pāri. Bet nav minēts, ka visi apļi, kas ir dabā, nav atzīmēti. Jāsaprot, ka jānobrauc norādītais attālums, piemēram, pieci kilometri, un tikai tad būs īstais aplis.” Cauri pilsētām gan bijis jābrauc maz, pārsvarā rallijs vedis gar Alžīrijas robežu, kur bijis viens vienīgs tuksnesis bez ceļa. Kaspars smejas, ka apmaldījušies katru dienu. “Visi pa reizei apmaldījās. Neko darīt, no jauna meklējām kādu atskaites punktu un turpinājām. Skaidrs, ka piedaloties 300 ekipāžām, kādā mirklī tur čum un mudž no mašīnām. Bet tu jau tā īsti nezini, vai priekšā braucošajam var uzticēties, vai viņš brauc pareizi. Braucām pēc sajūtām.”
Abi komandas biedri atzīst, ka pirmajā reizē vienīgais sev uzstādītais mērķis bija tikt līdz finišam, kas arī godam izdevies. Taču pieredzējušākie dalībnieki cīnījās arī par uzvaru. Līdz ar ceļa norādēm atzīmēti arī ātrumposmi, kuros jāuzrāda noteikts vidējais ātrums. Piemēram, jānobrauc divi kilometri ar vidējo ātrumu 65 km/h. “Vidējie ātrumi bija salīdzinoši lieli. Tur nevis skatās, kurš pirmais atbrauc, bet kurš precīzāk iekļaujas noteiktajā laikā, ņemot vērā vidējo vidējo ātrumu. It kā jau liekas, kas tad tur tāds, tikai 35 km/h. Bet tajā distances posmā ir jāšķērso upe, jāpārbrauc pāri kāpai, un tad tas ātrums patiesībā ir liels,” stāsta Kaspars. Limbažnieki atzīst, ka šis piedzīvojums licis izkāpt ārā no savas komforta zonas. “Visur ir smiltis, putekļi, guļam teltīs. Vakarā iebraucam bivokā, kas ir apmetne, kur vakarā satiekas visi braucēji. Tas bija kā tāds vesels ciemats ar vairāk nekā 600 cilvēkiem. Un visi tur nepārtraukti kaut ko dara. Kad atbrauc, ir jāuzceļ telts, daudzmaz jāsaved sevi kārtībā, jāpaēd. Ja ir saplīsusi mašīna, tad jāpaspēj to sataisīt, jo no rīta taču gribas startēt.” Kaspars atceras, ka dažus rītus pamodies agri, jau ap pulksten četriem, un redzējis, ka rosība nometnē tā arī nav apsīkusi ne mirkli. “Tur bija ierīkota mehāniķu zona, aizgāju apskatīties, ka tur nekas nav beidzies, joprojām daudzi remontēja savas mašīnas. Sapazināmies ar spāņiem, kam galīgi negāja, un beigās viņi tā arī nefinišēja. Reizēm bija tā, ka nemanījām viņus atbraucam uz bivoku, tātad vai nu apmaldījušies vai mašīna saplīsusi. Naktī gājām skatīties, vai tad ir vai nav atbraukuši. Viņu mašīnai tiešām notika viss, kas vien varēja notikt.”
Abi braucēji ir apņēmības pilni šo piedzīvojumu atkal atkārtot. Gan ne nākamgad, jo ierasti šis rallijs notiek pavasarī, tāpēc Kaspars un Uldis spriež, ka nepietiks laika, lai kārtīgi sagatavotos. Taču 2024. gadā gan limbažnieki ar savu fiatiņu posīsies ceļā, un kas zina, varbūt tad rallijā startēs vēl kāda komanda no Latvijas.
