Man pēdējā laikā reti kad ir svētku sajūta. Jā, ir prieks satikt tuviniekus un mīļi kopā pasēdēt, taču to nesauktu par īpašo atmosfēru, kādai vajadzētu būt. Iespējams, prātā grūti aptvert, ka vieni svētki šķietami tikko beigušies, bet klāt jau nākamie. 

Pagājušajās brīvdienās ciemojos Piņķu kafejnīcā. Kamēr saimnieki no kastēm vilka ārā filcā izgrieztus zaķus un karināja mīļlietiņas pūpolzaros, runājām, ka olas jākrāso sarkanajos kāpostos. Vai zināji, ka tās var novārīt arī sarkanvīnā un tikt pie mirdzošiem lāsumiem? Izrādās, no TikTok ir arī kāds labums, ne tikai bezjēdzīga laika nosišana. Dod ziņu, ja esi pamēģinājis!

Lieldienu sajūtas ķeršana sākas jau mēnesi pirms pašiem svētkiem. Tad, kad saproti, ka ar kaut ko taču tās olas būs jānokrāso! Manā ģimenē visbiežāk tas notika pedējā nedēļā.

Ja gadījumā lielveikalā reizē ar sīpoliem centies nopirkt pavairāk mizu, taču sagaida vilšanās, piedod – iespējams, tieši mana ģimene paguva to izdarīt pirmā. :) Esam mazliet bērnišķīgi ķiķinājušas arī kopā ar svešām dāmām, cenšoties aizrakties līdz kastes dibenam.

Bērnībā prieks satīt visādos brīnumos olas bija tikai pirmās trīs reizes, pēc tam iestājās apnikums. Tagad gan to tā silti atminos, jo virtuvē ar māsu vienmēr radījām kārtīgu cūku kūti. Griķi vairāk uz galda un grīdas, ne pašā olas-auduma sainītī.

Gremdējoties atmiņās, arī var tikt pie svētku noskaņojuma. Varbūt tā drīzāk ir skaista nostalģija? Jau atkal pierādās, ka sajūtas radām mēs paši. Ha.

Un zini vēl, ko tikko atcerējos? Kad bija kādi astoņi gadi, Lieldienu zaķis iepriekšējā vakarā paslēpa olas. No rīta negaidīti uzsniga sniegs, ar segu apklājot ne tikai sniegpulkstenītes, bet arī atstātos dārgumus. Turēsim īkšķus, lai arī šajos svētkos laikapstākļi nepārsteidz, citādi var gadīties, ka zaķim sabojāsim garastāvokli. 

Es Lieldienu datumos došos kārtīgā pastaigā, baudot Rīgas dzīvi, ko arvien sāku iemīlēt. Jau pamanīju krāsainas oliņas, kas griezās kā vējrāži. Diezin vai šūpošos, jo odi tāpat mīl mani katru vasaru apēst, taču citus aicināšu gan – ja nu tomēr tieši Tev paveiksies. 

Priekšā ir četras brīvdienas, kurām gatavojos jau visu nedēļu. Šobrīd šis liekas tāds kā mini atvaļinājums, kurā varu gandrīz neparko nedomāt. Ja nu vienīgi par nepabeigto Bakalaura darbu – sirdsapziņa vēl pagaidām sīkā balstiņā sauc, ka līdz tā iesniegšanai mēnesis. :)

Šķiet, ka pēc šīm domu vērpetēm arī mans Lieldienu zaķis atļepatos. Vai Tu jau savējo sagaidīji?

Foto: Pixabay; ilustratīvs