Neraugoties uz vairākkārtējām reformām, Lielauces pagasta iedzīvotājiem ļoti svarīga ir sava identitāte. Latvijas patriotiskajā nedēļā par iedzīvotāju ziedojumiem skulptūrā pārtapis pagasta izsenais simbols - dzērve.
Konkurss par pagasta simbolu Lielaucē tika rīkots pirms piecpadsmit gadiem. Jau tolaik 80% iedzīvotāju teikuši, ka tai jābūt dzērvei. “Kopš Lielauce vairs nav kolhoza centrs, visskaļākie Lielaucē ir nevis traktori, bet gan dzērves. Katru pavasari, viņas klaigādamas, tepat pa pļaviņu aiz mājām staigā. Tepat mums ir dīķu purvs, Lielauces ezers. Mēs esam dzērvju pagasts bez visa pieminekļa,” saka Ivars Bušmanis, biedrības “Lielauces attīstībai” valdes priekšsēdētājs.
Visu šo laiku dzērve kā pagasta simbols tika izmantota neformālos pasākumos, tomēr līdz ar teritoriālajām reformām, aizvien vairāk urdījusi doma, kā nepazaudēt Lielauces vārdu ar katru reizi lielākajā novadā. Tā arī radusies doma par skulptūras izveidi. “Dzērve.. es uzskatu, ka tas ir tāds mūsu - lielaucnieku - vienotības simbols,” pauž Sanita Fišere, Lielauces iedzīvotāja.
“Tās samērā lielu atpazīstamību dod, kādreiz jau Lielauce bijusi samērā liela apdzīvota vieta, bet tā paliek aizvien, aizvien mazāka diemžēl,” pauž Aigars Vernis, Lielauces iedzīvotājs
Tagad Lielaucē dzīvojot vien ap 500 iedzīvotāju, tomēr vēlme sevi nepazaudēt izrādījusies pietiekami spēcīga, lai ar bijušo un esošo Lielaucnieku finansējumu skulptūra tiktu izveidota. “Nē, mēs ilgi nedomājām. Uzreiz sapratām, ka mums tur ir jāpiedalās, jāatbalsta, ka tas ir ļoti labs projekts. Prieks pašiem un citiem,” saka Arnis Fišers, Lielauces iedzīvotājs.
Liels bijis pārsteigums, kad starp ziedotājiem biedrības vadītājs ieraudzījis arī kādu Vācijas bankas pārskaitījumu. “Mehtilde fon Kleista ir, viņas vecmāmiņa Elizabete fon Kleista ir dzimusi Lielauces pilī 1863. gadā. Godinot vecmāmiņas piemiņu, viņa ir ziedojusi šai dzērvei. Tas bija viens no mūsu lielākajiem pārsteigumiem,” saka Ivars Bušmanis.
Patriotisma garu stiprina arī Valsts prezidenta adresētā apsveikuma vēstule pagastam, kura ļaudis nodrošina latviskuma vitalitāti un ilgtspēju.
Lielaucnieki arī cer, ka atradīsies kāds, kam būs vajadzīga, pašreiz Latvijas Lauksaimniecības universitātes pārraudzībā esošā pils, kas jau vairākus gadus netiek izmantota un ko pamazām grauž laika zobs. Pagastā veidotos neliels tūrisma maršruts starp trušu pilsētiņu, Lielauces ezeru, pili un tagad arī dzērvi, kas tā pamatīgi un uz mūžīgu palikšanu iekrampējusies senajā laukakmenī.
