LAUX piedzīvojums tikko sācies

Ar visu, kas laukā izaug, nodrošināt sevi un vēl kādam citam arī ko pārdot - tāda doma ir divām vidzemniecēm Valmieras pusē, kuras vien pirms pāris mēnešiem atgriezās Latvijā no Lielbritānijas un jau sparīgi ķērušās klāt savas idejas īstenošanai. To nosaukušas par “LAUX”, kur būs vieta ziediem, dārzeņiem un garšaugiem.

Ar Martu Vētru un Madaru Vesteri netālu aiz Dikļiem, kur top viņu iecerētas “LAUX”, tiekamies vienā no lietainajām dienām. Laukā izstumta arī ķerra ar stādiem, bet lietus dēļ darbus nākas atlikt. Lai arī līdz šim pavasaris nav lutinājis ar siltu laiku, šis tas vagās jau iesēts un sastādīts, bet daudz darba arī vēl priekšā. Audzēt dažādas lietas mēģinās gan pēc tradicionālās metodes, gan nedaudz arī pēc permakultūras principa.

 “LAUX” saimniece Marta stāsta: “Tie augi dzīvojas kopā ar citiem augiem. Nezāles mēģināsim aizstāt ar to, ko gribam, lai aug” 

Mums ir tādi kā bloki, desmit vagas, kas šogad nebūs, jo tiešām sapratām, kad atbraucām mājās - viss ir jāuzbūvē, ka tā gribēšana ir, bet praktiski tas nebija iespējams. Būs bloki ar augu rotāciju - dzīvosies ciklā, katru gadu kaut kur citur iet - pa to lauku ceļo. Šogad ir gurķis, nākamgad tas būs pavisam citā stūrī, lai to augsni bagātinātu,” saka otra  “LAUX” saimniece Madara.

Piedzīvojums ir tikai sācies, saka Marta un Madara. Doma ir ne tikai kaut ko izaudzēt, bet no tā arī kaut ko saražot, lai varētu darboties visu cauru gadu ne tikai vasarā. Vairāk gribētos specializēties grieztajos ziedos. Doma ir arī par augu krāsvielām, lai arī tās varētu izmantot, veidojot kādas citas lietas. Marta: “Tas būtu kaut kas, ko mēs varētu vairāk pa ziemu padarīt. Un ar sausiem ziediem!”

“Mēs ļoti ceram, ka tas būs divu cilvēku pilna laika darbs 12 mēnešus, bet, ja kas, esam arī diezgan atvērtas kādām papildus iespējām - meklēt un izpausties kaut kā citādāk, ja vajadzēs. Ideālā gadījumā būtu, ka mēs te saimniekojam un strādājam, ražojam.”

Ideju par lauku, kurā augs puķes, dārzeņi un garšaugi, Marta un Madara sākušas īstenot no vecākiem aizlienētā zemes gabalā. To plāno attīstīt kā savu uzņēmējdarbību. Vaicātas, vai nebiedē Latvijas birokrātija un nodokļu slogs, viņas saka: tas jau ir visur, bet ir jāuzdrīkstas un jāmēģina.

Latvijā Marta un Madara atgriezās pēc aptuveni 11 - 12 gadu prombūtnes. Marta piebilst, ka vienmēr zinājusi, ka grib dzīvot Latvijā. Te vienmēr jutusies visdzīvākā un bijusi spēcīga saikne tieši ar zemi. Šis ir sapnis, par ko varbūt nav uzdrošinājusies skaļi teikt un tam noticēt. Esot prombūtnē un redzot, kā tur cilvēki dara un īsteno dažādas lietas, nolēmusi - ja viņi var, tad arī varam arī mēs.

Pagājušajā gadā abas piedalījās arī Latvijas Investīciju un attīstības aģentūras pirmsinkubācijas programmā. Tas bijis vēl viens spēriens, ka dodas pareizā virzienā. Gatavošanās braukšanai atpakaļ mājās gan sakrita ar Krievijas sākto karu Ukrainā. Tas bija trīs nedēļas pirms plānotās izbraukšanas, domas sašūpojās, arī vecāki teikuši, lai nebrauc, ka nav droši. Bet tad abas saslima ar kovidu, nevarēja iet uz darbu, tomēr izlēma par labu Latvijai. Tā nu pēdējā brīdī sapakojušās un kopš marta vidus ir Latvijā.