Savu desmito ekspedīciju šogad noslēgusi Vides izglītības fonda kampaņa “Mana jūra”, kas 43 izvēlētās Latvijas piekrastes teritorijās veica atkritumu monitoringu. Tas atklājis, ka viena no kritiskākajām situācijām ir Kolkas piekrastē. Kampaņas organizatori atklāj, ka desmit gadu laikā situācija optimistiskās cerības nav attaisnojušās, šobrīd Latvijā ir tikai astoņas tīras pludmales.
Kampaņas “Mana jūra” izveidotā infografika liecina, ka Ziemeļkurzemē ir vairākas tīras pludmales. Tām pa vidu Kolka ar kritisku situāciju. Nu jau bijušajam Kolkas pagasta pārvaldniekam tas nav pārsteigums. “Skaidrs, ka, ja mēs runājam par cilvēka radītu piesārņojumu, tad tieši cilvēks ir tas, kurš atstāj aiz sevis atkritumus. Mēs zinām, ka Kolka ir viens no šiem te magnētiem, šiem te viesu pievilkšanas tādiem punktiem. Un ir skaidrs - kur ir cilvēks, tur ir arī viņa radītais kaut kāds piesārņojums,” saka Aldis Pinkens, Talsu novada domes priekšsēdētāja vietnieks.
“Ja mēs paskatāmies no 2003. gada, kopš mēs sākām apsaimniekot Kolkasragu, tad, teiksim tā, tā cilvēku apzinātība un uzvedība ir krietni uzlabojusies, ir palicis daudz labāk, nekā tas bija divtūkstošo gadu sākumā, bet arī pati plūsma ir pieaugusi vairāk kā trīs reizes,” pauž Jānis Dambītis, SIA “Kolkasrags” direktors.
Visa Kolkas piekraste tiek tīrīta vismaz reizi nedēļā, cenšoties savākt lielāko atkritumu daudzumu. No paša Kolkasraga teritorijas šovasar katru mēnesi izvesti 17 līdz 25 kubikmetri atkritumu. Piecas no sešām reizēm, kad Kolka iekļuvusi negatīvajos reitingos, tas bijis akmeņogļu dēļ. “Nav jau tā, ka tu iztīri mežu, tas tāds paliek - nākamā vētra un viss ir atpakaļ, vēl vairāk, iespējams,” pauž Aldis Pinkens.
Kolkasragā, smiltīm staigājot un mainot to līmeņus, atkritumi tiek aprakti, tāpēc atkritumi atkal uz virskārtas nonāk vien pēc daudziem gadiem. “Tās ietekmes, ko mēs redzam Kolkā, atkritumu situācija, ir lielā mērā atkarīga arī no šiem jūras avotiem, jo kuģu ceļi un tranzīta ceļi iet garām,” skaidro Jānis Ulme.
“Šos divus gadus, kad ir mazāk kruīza kuģu, tad ir mazāk vērojamas zobupastas, šampūnu pudelītes un bundžiņas, dzērieni,” saka Jānis Dambītis.
Pavasarī, līdz ar upju ūdens līmeņa celšanos, atkritumi plūst uz jūru. Zvejnieki novērojuši, ka visbiežāk tie ir plastmasa maisiņi un pudeles. Arī rudenī, kad ir stiprākas straumes, jūras zāles, virzoties pa grunti, sev līdzi nes atkritumus. “Tīkls noķer visu. Ja to met no krasta, pieņemsim, uz augšu, tad tas ir kā siena, aiz tās aizķeras visādas drazas, zāles, līdz ar to - tiek noķerti arī visādi plastmasas atkritumi,” pauž Artūrs Strautmanis, SIA “Saunaga zvejnieki” valdes loceklis.
Liels cilvēku skaits nozīmē arī lielu atkritumu skaitu, tāpēc kampaņas “Mana jūra” monitoringā visnetīrākās ir pludmales lielo pilsētu tuvumā. “Rīga, Jūrmala, bieži vien arī Liepāja. Tas, par ko runā pasaulē, ka šī vispārībā ir viena no šī gadsimta top trīs okeāna ekosistēmu izaicinājumiem, šie jūras piesārņojošie atkritumi, tas ir fakts arī pie mums,” saka Jānis Ulme.
Kampaņas pārstāvji cer, ka pieaugošo atkritumu daudzumu pludmalēs samazinās jaunpieņemtie likumdošanas akti, tostarp depozīta sistēmas ieviešana.
