Balsi atpazīsi un pēc garās bārdas nesajauksi – tas ir Latvijas Ziemassvētku vecītis Kaspars Pūce. Šoreiz saruna notiek ārā pie Salaveča mājas Teikā. Šis ir jubilejas 50. gads Ziemassvētku vecīša amatā. Pandēmijas apstākļi diemžēl liedz paklausīgajiem aizvest dāvanas, bet nerātnajiem – žagarus.

Kaspars Pūce, Ziemassvētku vecītis, atminas, ka pirms daudziem gadiem skanējusi dziesma ar vārdiem “Šogad manām ābelēm ir tukšais gads, arī es eju pretī rudenim tāds pats”. Tā esot iznācis, ka dziesmas vārdi ir piepildījušies – ābolu vietā esot Ziemassvētki. Vīruss ir tā pārbiedējis, ka katram jāatrodas savā aliņā.

Populārajā filmā Grinčs ir tas, kurš noliedz Ziemassvētkus, taču tagad – vīruss. Ik gadu noslogotākais periods ir no 24. līdz 26. decembrim, kad dienā jābūt ciemos astoņās mājās. Ziemassvētku vecītim pašam ir arī savs briedis, taču deguns gan neesot sarkans.

Kaspars, katru gadu viesojoties vairākos bērnudārzos, novērojis, ka, mainoties paaudzēm, nomainījusies arī bērnu uzvedība – bērni mazāk klausās, neko nedara, kā arī grib lielas dāvanas. Jāsaka, bērnudārzos pārsteigums sagādā ne tikai bērni, bet arī viņu vecāki.

Ziemassvētku vecīša pērle ir garā, baltā bārda – Kasparam tā kuplo visa gada garumā. Protams, bērni grib pārliecināties, vai bārda ir īsta, Salavecis neliedz prieku to apčamdīt.

Ziemassvētku vecītis novēl: “Lai visi mēs būtu mīļi, jauki, draudzīgi, sirsnīgi un visiem būtu smaids!”