Latvijai ir iedots laiks

Viņš ir dzīvs, iespējams, nejaušības dēļ. Par Ukrainā karojošo latvieti Alvi Lukšu ReTV Ziņās stāstījam jau gada sākumā. Pērn maijā Krievijas okupācijas armijas snaiperu dēļ kaujā pie Kupjanskas viņš guva ievainojumu. Deviņus mēnešus vēlāk 30 gadus vecais krāslavietis ir gandrīz sadziedējis drona izraisītā sprādzienā savainoto ķermeni un raujas atpakaļ uz fronti. Par savu pieredzi, karojot Ukrainā, nupat viņš stāstīja, tiekoties ar iedzīvotājiem Valmieras novada Burtniekos. 

Alvis Lukša aktīvā karadarbībā ziemeļu frontes priekšējā līnijā cīnījās gadu un trīs mēnešus. Dzīvojot Ukrainā no 2020. gada, Alvis iesaistījās karā no pirmās dienas – 2022. gada 24. februāra. Tobrīd, esot Kijivā, Alvis atsaucās aicinājumam aizsargāt Ukrainu no agresora. “Ukraiņi motivēti, cilvēki cīnīsies, ieskaitot mani, par katru metru Ukrainas zemi. Motivācija ir ļoti svarīga lieta.”

Frontē ir jāmācās ātri, ja kļūdies, tevi nogalina, skarbi konstatē Alvis. Karavīrs uzskata, ka Ukraina, aizturot Krievijas agresiju, devusi Latvijai laiku, tā saukto “zelta stundu”, sagatavot aizsardzību. “Tagad Latvijai ir laiks – zelta laiks. Nezinu – cik daudz. Tagad reāli ir jārīkojās, darīt visu, lai pasargātu mūsu valsti, mūsu iedzīvotājus. Mēs varam mācīties – re kur ir Ukraina. Mēs varam mācīties, analizēt. “X laiks”, ja tas notiks, cerams, ka nē, būt gataviem. Vai arī darīt visu, lai “X laiks” nepienāktu.”

Drosmīgais Ukrainas armijas kareivis nevairās saukt lietas īstajos vārdos un skaidri iezīmē, kas vajadzīgs Latvijas nosargāšanai. “To jau vajadzēja izdarīt vakar – būvēt nocietinājuma līnijas. Nevis vienu, bet minimums trīs – daudzu kilometru attālumā vienu no otra. Tas ir vienīgais, kas var pasargāt no ilgas artilērijas apšaudes, no dronu, raķešu apšaudēm. Tas ir pirmais, otrais – mēs redzam, ka Ukraina ir aizstājusi artilēriju ar FPV un kamikadze droniem. Pagaidām es neredzu Latvijas armijas programmu, kurā apmāca dronu operatorus ar FPV vai kamikadze droniem. Man liekas, to vajadzēja izdarīt jau sen. Tagad ir tas laiks, ir jārīkojas.”

Karš ir risks katru brīdi, dzīvību var zaudēt jebkurā mirklī. Pagājušā gada 29. maijs bija viena no dienām, kad Alvis bija tuvu nāvei. “Drons nometa lādiņu ļoti tuvu man no labās puses, distance bija 50 centimetri līdz vienam metram. Tāpēc tika ievainota visa mana labā puse, īpaši kāja, nervs. Pateicoties maniem cīņas biedriem, mani dabūja ārā. Ja es tur paliktu ilgāk, tad man kāju amputētu.”

Tālāk vairākas operācijas militārajos hospitāļos Harkivas apgabalā un nesen arī viena Gaiļezera slimnīcā Rīgā. Alvis ir pateicīgs visiem, kas palīdz viņam atgūt veselību. Viņš plāno pievienoties saviem biedriem frontē nākamo divu mēnešu laikā.

“Puse no manas sirds vienmēr būs ar Latviju, ar Latvijas tautu. Un puse būs tur.”

-Tu esi gatavs atgriezties Ukrainā?

“Jā, protams, mans karš vēl nav beidzies. Man ir daudz pieredzes, ar ko varu padalīties. Joprojām esmu spējīgs palīdzēt, ja veselība atļaus, tad, protams, paskraidīšu pa fronti, pastrādāšu mazliet.”