Sankcijas pret Krieviju Latvijā izveidojušas metāla deficītu. Uzņēmēji atzīst, ka tas ir bezprecedenta gadījums, tāpēc neviens tam nav bijis gatavs. Viņi ir pārliecināti, ka risinājumi būs – varbūt ne tik izdevīgi kā līdz šim, bet izeja būs.
Pret Krieviju vērstās sankcijas Kolkā zivju apstrādes ražotnē vēl neizjūt, darbs rit savu gaitu. Sāls gan iepirkta ar trīs mēnešu rezervi, taču tās cenu kāpums nebaida tik ļoti kā cenas metālam, no kā tiek ražotas kārbiņas, un citām izmaksu pozīcijām, piemēram, degvielai, elektrībai un kurināmajam. “Pats konservs ir tikai maza konservu kārbiņa. Ja tā šodien maksā apmēram eiro, pieņemsim, un, ja visas izejvielas, ko tagad pērk, izņemot zivis, ir mūsu pašu... Ja sāks maksāt kādi seši vai desmit eiro, vai vispār mums to kāds pirks un vai tas vispār būs iespējams. Mūs satrauc tas vairāk.”
SIA “Voka” gadā nepieciešams 1200 tonnas metāla. Līdz šim Talsu novada uzņēmums to iegādājās no Latvijas piegādātājiem, kas importēja no Krievijas un Baltkrievijas. Latvijā tas nonāca vagonos, nu būs jāmeklē sauszemes ceļi Eiropā, kas krietni sadārdzinās cenas. “Vācija, Itālija, Čehija, Polija, Ukraina... Turcija ir ļoti izdevīga, pēc iepirkuma cenām skatoties, bet transports būs tas, kas sadārdzinās. Ja vagonā tu vari iekraut 70 tonnas un atvest salīdzinoši lēti, tad vienā mašīnā tu vari iekraut 24 tonnas maksimums. Tas ir jāved ļoti daudz kilometrus.”
Latvijā esošās metāla rezerves tika iztīrītas ļoti strauji, cenas kāpa dramatiski – ja pirms pandēmijas tonna metāla maksāja no 640 līdz 720 eiro, tad šobrīd cena sasniegusi jau 3000 eiro - un Kaspars Lubiņš piebilst, ja vispār metāls ir pieejams. Eiropas valstis nevēlas eksportēt, jo saprot, ka krīze skars visus, tāpēc pat nepiedāvā cenas. SIA “Voka” uzskata, ka pasaule mainīsies arī šajā nozarē. “Ja līdz šim, teiksim, ļoti daudzi projekti ir realizēti ar metāla konstrukcijām, varbūt kaut kas mainīsies un beigās sanāks, ka jāsāk būs vairāk strādāt ar koku, kas mums tomēr ir tāds diezgan būtisks resurss, kas ir mums pašiem piederošs, viņš nav jāmeklē kaut kur aiz robežām. Tik ātri jau neviens nepielāgosies, protams, bet kaut kādas pārorientēšanās vismaz nozarē kopumā ņemot es domāju, ka būs,” saka Kaspars Lubiņš, SIA “Voka” valdes loceklis.
Lai gan ir bažas, kā kāpjošās izejmateriālu cenas ietekmēs pašu produkciju, tomēr, ņemot vērā Krievijas agresiju, uzņēmēji ar Ukrainu solidarizējas. Kolkas ražotne esot bijusi viena no pirmajām, kas atsaukusies aicinājumam ziedot. “Ukraina tiešām ir sirdī, bet tajā pašā laikā es nevaru pateikt, ka arī, piemēram, Krievija nav sirdī. Jo arī Krievijā ir cilvēki, kuri ir par Ukrainu un kuri ir pret karu,” pauž Regīna Rūmniece, SIA “Līcis” Kolkas ceha vadītāja.
Lai gan uzņēmēji solidarizējas ar Ukrainu, viņi cer, ka metāla deficīta problēma tiks risināta valstiskā līmenī, jo katrs uzņēmums diez vai pats spēšot atrast piegāžu ķēdes.
#SIF_NVZ2022
