Latvijā ir apzināti aptuveni 480 pilskalni. Pēdējo četru gadu laikā tiem pievienojušies 70 jaunatklāti, ko vēsturnieki un arheologi atzīst par nebijušu notikumu Latvijas vēsturē. Iemesls ir ļoti praktisks – parādījušās jaunas kartes un tehnoloģijas, kas ikvienam interesentam, kaut sēžot mājās pie datora, ļauj atrast neierastus reljefus, ko pēc tam pārbauda speciālisti. Gandrīz puse no jaunatklātajiem pilskalniem atrasti šogad. Tie galvenokārt atrodas Latgalē.
Pieci no jaunatklātajiem pilskalniem atrodas Kurzemē. Vēstures entuziasti jau ir iepriekš brīdinājuši, ka daži no pilskalniem parastajiem cilvēkiem dabā ir grūti ieraugāmi. Kartē, kurā atzīmēti jaunatklātie pilskalni, norādītas arī precīzas koordinātes, tāpēc interesentiem atliek tikai doties dabā.
Balandes pilskalns atrodas dažu minūšu braucienā no Alsungas. Pētnieki iepriekš atklājuši, ka iedzīvotāji parasti ir pārsteigti, ka viņu teritorijā atklāts pilskalns. Sastaptie iedzīvotāji rausta vien plecus. Arī pils gide par jaunatklātiem izlasījusi vien sociālajos medijos iepriekšējā dienā. Tomēr šīs puses cilvēki ir izpalīdzīgi un zvana nākamajam, kas varētu zināt. Bet tas tālāk nākamajam un nākamajam… Līdz gala rezultātā zvanu ķēde aizved pie suitu sievas Ilgas Leimanes. “Tur visa mana bērnība pagājusi pavisam tuvu, un mēs tur gājām zemenes lasīt. Patiesībā jau mēs viņu par tādu kalnu neuzskatījām. Es zinu, ka tas ir senais jūras krasts. Viena daļiņa no šī senā jūras krasta tur. Labi, bija tie slīpumi vienā galā, otrā galā, bet mēs tur to tā neuztvērām.”
Tāpēc arī suitu sievai pilskalna fakts bija pārsteigums, bet, viņasprāt, vietējie par to varot būt lepni. Ilga Leimanei arī atklāj Babiņas kalna nosaukuma noslēpumu. “Nu, turpat ir mājas „Karpiņi”, tur dzīvoja brālis ar māsu. Tā māsa bija babiņa. Mēs viņu saucām par babiņu. Un viņa tur ganīja lopus un visu ko, turpat viņa apkārt ir – Babiņas kalns tāpēc, jā.”
Šonedēļ parādījās ziņas par septiņiem jaunatklātiem pilskalniem, taču tie ir vien pēdējos mēnešos atrastie. Viens pēc otra jauni pilskalni parādās pēdējos četros gados, un vienu 2018.gadā Rūta Abaja atrada Dundagas pusē, ikdienas darbus veicot. Rūta ir biotopu eksperte un viena no retajām sievietēm, kas atradusi pilskalnu. “Es kā biologs varbūt varētu sapņot par to, ka es atrodu jaunas sugas vai kaut ko tamlīdzīgu. Tas man vēl nav izdevies, bet pilnīgi nejauši pilskalnu gan man ir izdevies atklāt.”
Dabas liegumā Rūtai izdevies atrast platības ziņā neparasti lielu pilskalnu. Lai līdz tam nonāktu, jābrien gana dziļi un jāpārvar gravas. Pagājušajā gadsimtā šeit patvērumu meklējuši arī mežabrāļi.
Pie jaunaklāto pilskalnu sprādziena vainojamas aerolāzerskenēšanas jeb LIDAR kartes, kas kļuvušas pieejamas, un tās pētīt sākuši vēstures entuziasti. Nepilna gada laikā valodnieks Atis Blūms, senvēstures entuziasts, vien atradis 25 pilskalnus. “Stundas neesmu skaitījis, īpaši sistemātisks arī neesmu bijis, pa rūtiņām neskatījos, bet tā vienkārši – paskatīšos pie Rēzeknes, paskatīšos pie Kuldīgas. Brīvos brīžos. Citi cilvēki skatās tiešsaistes kamerās putnu ligzdas, lasa “Delfus” vai klausās mūziku, es skatos vecas kartes un arī LIDAR – šīs jaunās tehnoloģijas.”
Kaņautu pilskalns ir viens no Ata Blūma atrastajiem. Viņš jau iepriekš mūs brīdinājis, ka daļa kalnu ir labāk saskatāmas kartē, bet dzīvē tie ir aizauguši vai tiem grūti piekļūt. Viņš pats dzīvē apskatījis pusi no saviem atradumiem.
Arheologs un vadītājs projekta „Pilskalnu jaunatklājumi Latvijā 2018. – 2021.gadā: kultūrvēsturiskā nozīmība” stāsta, ka tādu entuziastu kā Atis ir daudz, taču ne visi viņu atradumi tiek atzīti par pilskalniem. Tam nepieciešamas četras pazīmes: mākslīgi veidoti vaļņi, nogāžu stāvinājums, arheologu konstatēts kultūrslānis un tautas jeb folkloras nostāsti. “Mūsdienās šiem jaunajiem pilskalniem, lielākoties – par procentiem 90 līdz 95 – ir bez šīs folkloras. Varbūt tāpēc arī iepriekš ir pazuduši, nav atrasti, nav bijuši zināmi. Tātad - pilskalns ir sena nocietināta dzīvesvieta. Latvijā viņi ir izmantoti, apdzīvoti no pirmā, otrā gadu tūkstoša mijas pirms mūsu ēra līdz 13., 14.gadsimtam mūsu ērā. Nu, līdz vācu krustnešiem. Arī drusciņ, kad viņi jau bija šeit. Koka pils virsū vai koka nocietinājums. Protams, tie nav saglabājušies, ir saglabājies zemes pamats,” skaidro Juris Urtāns, profesors.
Projektā vienā virzienā strādā arheologi, bet otra grupa – kultūras un socioloģiskajā virzienā, kas mēģina izzināt, ko vietējie zina par vietu. Zemju īpašniekiem, kas pēkšņi uzzina, ka viņu īpašumā atklāts pilskalns, reakcija neesot viennozīmīga. “Cilvēkiem uzreiz tā pirmā reakcija ir – tas būs apgrūtinājums, tie būs ierobežojumi. Kaut kādi jau būs, bet tai pašā laikā tāds izskaidrojošais darbs un tāds izglītojošais, ka tā ir arī liela vērtība, ko tu faktiski vari kā potenciālu izmantot, tas ir par maz veikts,” saka Ieva Vītola, tradicionālās kultūras pētniece.
Vairumā gadījumu jaunatklātajiem kalniem nosaukumus piešķir arheologi, ko izvēlas pēc tuvējo māju, sādžu, upju, purvu vai citiem objektiem. Daži ir kolorīti. Piemēram, Kurzemē ir Stulbenes pilskalns. “Tur blakus ir tāds purvājs, kuram ir jau nosaukums Stulbenes purvājs, un tad no šī te tuvējā purva tad arī Juris izvēlējās, ka varētu likt pilskalnam nosaukumu Stulbenes pilskalns, bet tas nav nekas neglīts vai slikts – faktiski vārdam “stulbs” agrāk nozīme bija “akls”,” skaidro Ieva Vītola.
Vai jaunatklātie pilskalni nekļūs par mērķi mantračiem un kapu aplaupītājiem - Juris Urtāns, profesors, tā nedomā, jo šajās vietās neesot mantraču izpratnē skaistu lietu. “Tur ir lauskas, keramika, kādi atlūzumi, nobirumi, kaut kas tāds… Ja viņi arī tur dodas, viņu rezultāts liels nebūs. Bet, jā, arī tagad, skatoties jaunos pilskalnus, Latvijas zinātne nezināja, ka tur ir pilskalns. Aizejot tu jau redzi, ka tur ir priekšā mantraču bedres. Ne tikai mūsdienu, bet arī agrāku laiku bedres. Tu redzi, ka tā bedre ir rakta pagājušā gadā vai pirms diviem gadiem.”
Urtāns atzīst, ka jaunatklāto pilskalnu daudzums bijis pārsteigums arī pašai projekta komandai. Šobrīd gan šķietot, ka nu jau krējums esot nosmelts. “Lielākoties var teikt, ka viss ir apskatīts. Ir tādas vietas, kas ir palikušas, bet tās ir arvien tādas šaubīgākas, kurās ir mazāk iespēju.”
Tomēr tuvākajās dienās arheologi dosies apskatīt vēl vismaz piecas potenciālās pilskalnu vietas. Lielākoties pilskalni atrodas Latgalē, tāpēc esot pārsteigums, ka divi jauni nu atradušies arī Zemgalē. Ja līdz šim Latvijā bija zināmi 480 pilskalni, tad pēdējo gadu atklājumi skaitu palielinājuši par piekto daļu. Urtāns norāda, ka ievērojamais skaitlis liek pārvērtēt vēsturnieku un ainavu izpētes atziņas. Viņuprāt, tā ir investīcija nākotnei, ko pētīt varēs jaunie speciālisti.
