Latvijā izplatās akūtā ozolu kalšanas slimība

Apsekojot mežus, arī Valsts meža dienesta (VMD) pārstāvis Raimonds Mežaks vairākkārt ir manījis ozola mizu krokās tumšas, lipīgas pilītes, kas liecina par infekciju – akūto ozolu kalšanu. Pārgaujas novada Ungurmuižā viņš rāda vienu no slimības skartajiem kokiem. “Šo ozolu tieši es nepamanīju, to pamanīja mans kolēģis, kurš bija atbraucis ievākt paraugus. Šim ozolam baktērijas tika atklātas laboratoriski. Parasti ir tā, ka tas sāk, te, tās tumšās vietas, pa spraugām tek cauri un šeit tādas mazas pilītes parasti.”

Tikmēr Valsts meža dienesta vides aizsardzības eksperts Oskars Zaļkalns piebilst – šīs slimības izplatības paradumus, cēloņus un sekas vēl tikai pēta, tamdēļ zināmā ir maz. “Cik mēs secinām – šīs baktērijas ir ļoti atkarīgas no klimata. Kādi klimatiskie parametri tos ietekmē, vai temperatūra, mitruma vai šo faktoru kombinācijas, vēji. To mēs vēl nezinām.”

“Parasti caurmērs ir 30 centimetri, vecums - vismaz 50 gadi. Šis ozols ir vismaz 150 gadus jauns, caurmērs 68 centimetri. Ir arī gadījumi, kad ne tikai meža zemēs, bet arī pie kādas mājas, arī Gulbenes pusē,” stāsta Raimonds Mežaks.

Lielbritānijā šo kaiti pēta jau aptuveni 20 gadus, taču Latvijā pirmais gadījums laboratoriski konstatēts Talsu pusē pirms četriem gadiem. Tagad visos reģionos ir zināms pa kādam gadījumam. Valsts meža dienesta pārstāvis Oskars Zaļkalns gan atzīst – ik gadu fiksē ap 20 pozitīviem paraugiem. 

 “Es aicinātu iedzīvotājus, neatkarīgi no tā, vai tas ozols aug mežā, vai pie kādas mājās vai kādos apstādījumos, “uzmest aci” un ziņot – vai Valsts mežu dienestam, mežzinim vai arī Valsts augu aizsardzības dienestam,” aicina Raimonds Mežaks. Mežzinis vēl piebilst – vērtīgi būtu koku atzīmēt, fiksēt tā atrašanās koordinātes. Eksperti gan atzīst – šī saslimšana ir viltīga. To mēdz sajaukt ar citu, jau zināmu infekciju.

Šai infekcijai raksturīgā pazīme – brūces ozolā ir šauras, no desmit līdz 20 centimetriem. Britu pētījumi liecina – vien pieci procenti no inficētajiem kokiem izdzīvo, pārējie nokalst. “Esam zāģējuši, tajā mizas daļā var redzēt brūces rajonu. Ar šīm zāģu skaidām un kokmateriālu varam iznēsāt to baktēriju citā vietā, jo mēs nezinām, kā tā konservējas, saglabājas. Pietiek tur pāri pārskriet kādai mušai, pārnest uz kādu citu koku. Mēs to ceļu nezinām, tādēļ pašreiz sakām – mēs to koku novērojam un neaiztiekam,” pauž Oskars Zaļkalns.

Tātad – koku zāģēt nevajadzētu. Raimonds Mežaks ReTV Ziņām stāsta – ir bijuši gadījumi, kad šīs pašas slimības baktērija atrasta arī uz eglēm, kļavām, jaunajiem dīgstiem un arī augsnē.   


Foto: FreePik