Ja uznāk mendele nosodīt cita pelēko, it kā tukši nodzīvoto dzīvi, der atcerēties izteiku, ka pēc nāves par visu būs jāsamaksā. Neizspruks neviens!

Reizēm - rēķins tiek slēgts kaut vai no Mūžības.

Zvans, priecīga balss: “Labdien, vai lūdzu Visvaldis?”

“Visvaldis….” – runātājam aizlūzt balss un runāšana aprāvās. Taču piezvanījušais nezināja iemeslu klusumam un runāja vien tālāk: “Vai jūs, lūdzu, sēžat?”

“Vēl vairāk…”

“Mums ir liels prieks paziņot, ka jūsu, Visvaldi, biļete izlozē ir vinnējusi LieloLoto loterijā pilno laimestu… Šis ir astotais gadījums uzņēmuma pastāvēšanas vēsturē. Vakar televīzijā redzējāt? Jums jāierodas nokārtot dokumenti, lai varat saņemt naudu…”

 Visvalža dēls Einārs apjukumā bija nospiedis mikrofona pogu, tāpēc saruna bija dzirdama. 

Bērinieki sēdēja ap bēru godu galdu un klausījās. Beidzot nudien bija iestājies īsts kapa klusums. Zvans bija parāvis sērojošos kā no kapa bedres atpakaļ uz zemes.

“Joks no viņsaules?”

“Ha! Vinnēja, kā tad! Zinām, kā tas notiek, kā tad!” 

“Tā nemēdz būt!”

“Einār, cerams, ka loterijas biļete netika ielikta uzvalka kabatā?”

“Bija reiz aprakstīts gadījums, kad nācās atrakt kapu, jo loterijas biļeti pēcnācēji bija simboliski ielikuši senča kabatā.”

“Ko nu stāsti! Bēru kārtai kabatu nav!”

“Varbūt tiešām laimēts lielais laimests?”

“Atskaitot nodokļus, sanāks kādi divi simti… tūkstošu.”

“Tas taču Visvalža telefons. Labi, ka neslēdzi.”

 Kas tikai viss notiek kāzās un bērēs. Ir dzirdēti gadījumi, kad jaunais pāris jau saplēsušies pirms pusnakts mičošanas, katrs aizskrien uz savu pusi, bet kāzinieki paliek ēst un dancot līdz rītam. Cik pārsteidzošu notikumu un cilvēcisku atklājumu notiek bērēs, arī ne saskaitīt. Bieži nudien notiek vienvienīga mistika.

Bēres ir kā robeža starp šosauli un viņsauli, spēj tikai atcerēties notikumus, ko nevar izskaidrot. Jā, tik daudzi romānos aprakstītie dzimtu sāgu stāsti sākas ar radu pulcēšanos skumjajos ģimenes godos, kad tiek pavadīts kāds no saimes. Man kā svētdienas notikumu vērotājai šis patiesi notikušais atgadījums arī liek paskatīties uz līdzcilvēkiem un nonāku pie atziņas, ka Likteņa dzirnas reizēm var malt lēnu, un cik labi, ka tās aizmaļas negaidīti labi. 

Tikko visi bija mācītāja palīga mudināti ar labu pieminēt aizgājušo Visvaldi, bet sarunas nevedās. Klusums, šņuksti. Vai nu klusē, vai saki tikai labu. Taču ko teikt par cilvēku, kam bijušas trīs sievas un palikuši bērni, ko viņš nebija centies audzināt? Izvadītāji reizēm nonāk neapskaužamās sprukās: teikt patiesību, ka aizgājējs bijis plencis un dzērājs neļauj darba ētika, bet slavēt arī nav par ko. Bēru tradīcijas var apsmiet kā aizspriedumus, bet, jo ilgāk cilvēki dzīvo, jo vairāk sāk atminēties senos ticējumus un teikto ņem vērā. Runāt tikai labu.

Kaut vai kā Leldes Stumbres īslugā “Zārks”, kur arī četri biedrīši nesa vienu mironi zārkā uz kapsētu, bet nevarēja aiznest, jo piesities tāds kā vadātājs, šie iet pa riņķi vien. Četrotne nēsā zārku uz pleciem, nēsā, vazā, vazā, kamēr lugas gaitā tiek noskaidrota slēptā patiesība, ka aizgājējs bijis gan dzērājs, gan zaglis, gan meitu ģēģeris, un kas tik vēl bijis – pilns komplekts ar bērēs nesakāmiem nodarījumiem, taču, kad dzīvē darītie darbi ir pateikti skaļi, nesēji ar zārku ātri vien nonāk kapsētā, aši viens-div’ norok mironi, un viens no nesējiem tomēr var uzsaukt arī kaut ko labu: “Tev, NN, ir bijusi gara un raiba dzīve. Taču vislabāko darbu esi jau padarījis – tu atstāji šo labo pasauli!”

Reizēm domāju, ka tik daudzi notikumi šķiet veidoti kā pēc viena lekāla. Bet vai tad ne? Zināmi līdzīgi stāsti, bet par to nerunā. Visvaldis savulaik bija labs amatnieks ar zelta rokām, taču ņēmies visai vētraini. Iespējams, viņš bija klausījies kā teikts svētajos rakstos – dzīvoja no dienas dienai, kā puķe laukā vai kā putns debesīs. Mantu, ko visāda rūsa un kodes grauž, saprotams, ka nekrāja. Vēl traģiskāk.

Izrādās, ka Visvalža māte bija savulaik pat pieteikusi jaunākajai meitai uzmanīt brāli. Tā arī bija pateikusi – “Uzmani brālīti, viņš man tāds vējains!” Ja būtu zīdainis, taču astoņus gadus vecākais brālis Visvaldis nevis palīdzēja māsai studēt, bet pat tā kā izsmēja viņu, sak, mācies, mācies, bagāta būsi, he, he. Izrādās, ka mamma jaunākajai meitai bija burtiski uzkrāvusi pienākumu rūpēties par visai izlutināto dēlu, kas par savu dzīvi neuzņēmās atbildību. Sievas arī bija ar vīru auklējušās, nogurušas un šķīrušās. Piedzēries Visvaldis zvanījās tuviniekiem, uz paģirām sūdzējās, ka jūtoties ti-iik slikti, lai glābjot. Sākumā arī glābuši, bet cik var? Negaidītā Visvalža nāve vienlaikus daudziem izrādījās atvieglojums.

Tikai nevajag moralizēt, ka nav smuki tagad te aizmuguriski aprunāt! Kā tad. Sasodīts – dzīvam esot tādi visvalži dzīvo uz pilnu klapi, vaļojas savam priekam un vieglumam, bērnus pamet sievām, bet, kad kļūst veci un slimo, tad citiem pārmet turību, vaino visus, ka pašiem dzīve draņķīga. Taču pateikt par viņiem, izrādās, neko nedrīkst. Neesot smuki. Tādu veču Latvijā ir ne mazums.

Tomēr – par kādu naudu vīkšēt bēres, cik maksā mielasts, zārks, pēdējais uzvalks, vēl kapraču nauda…

“Mūžā viņam tādas naudas nebija. Nu ir!” 

“Jādzīvo tā, lai bērēs palicējiem ir, ko labu pateikt.”

“Labais, dāsnais Visvaldis! Kaut no mūžības, bet bagātību atstāja.”