Sabiedriski, nekaunīgi, klejotāji, sirotāji – Vidzemes iedzīvotāji dažādi mēdz saukt tos divus lāčus, kuri jau ilgāku laiku mēdz viesoties viņu viensētās un apdzīvotās vietās. Tagad lāči ieradušies traucēt mieru Smiltenes novada iedzīvotājiem. Kā šo situāciju risina tur?
Valkas pusē ar šāvienu trokšņiem aizbiedētie lāči nekur nav pazuduši. Tagad iedzīvotāji, mednieki un Dabas aizsardzības pārvaldes (DAP) speciālisti novērojuši lācēnu pāra klātbūtni Lobērģu ciemā. “Pašvaldībai ir pienākums, ja ir saņemtas ziņas par klaiņojošiem dzīvniekiem, tātad - uzņemties atbildību, vadību, informēt cilvēkus. Pašvaldības policija saņēma svētdienas rītā no Bilskas pagasta pārvaldnieces ziņu, ka Lobērģos klaiņo šie lāči, bet nekas konkrēts mums tajā brīdī nebija zināms,” saka Egija Cekula, Smiltenes novada pašvaldības policijas priekšniece.
“Katru nakti viņi ēd šinī mājā. Tas ir jau četras, piecas naktis pēc kārtas. Atnāk vakarā paēd, aiziet kaimiņu mājās, aiziet uz turieni, tur nav. Tomēr tas medus viņiem vairāk pievelk. Atnāk atkal šiten te,” pauž Sentis Lūsis, mednieks.
ReTV ierodas vienā no lāču skartajiem māju pagalmiem. “Paskaties, kas par kara lauku, kas par kara lauku. Kolosāli!” saka Ņina, Lobērģu iedzīvotāja.
Iedzīvotāji patiešām ir satraukti par lāču viesošanos un jūtas apdraudēti. Saimniece Ņina stāsta arī par paziņu mājās piedzīvoto: “Āboli stāv, nu zini, ka viņai tas sols. Mizas tik palikušas pāri. Palikušas mizas. Jā, noēsts viss. Un esot tāds dūriens bijis, viņai divdurvis. Sitiens pa durvīm bijis, ka Ainīte sēdus un gaida, kad nāks iekšā. Viss, un aizgāja.”
Tagad šajā skartajā pagalmā mednieki izliek ēsmu lāčiem – medu un rupjmaizi. Mednieki kopā ar dzīvnieku pazinējiem un Dabas aizsardzības pārvaldes speciālistiem tagad organizējas, lai lāčus sagūstītu un uz laiku iemidzinātu. “Mēs esam pieaicināti vairāk kā palīgi, mēs zinām savas teritorijas, zinām, kur ir kas novērots, tāpēc jau ir apzvanīti mednieki, kuri var palīdzēt šajā jomā. Izsēdēt jau nevar, braukāt ar uguņiem, spīdināt arī tas tā muļķīgi ir. Tagad doma ir sēdēt tepatās klētī. Igauņu speciālisti, cik es saprotu, sēdēs tur. Mēģinās pārķert, mēs vairāk uz kamerām paļausimies,” pauž Sentis Lūsis, mednieks.
Mednieks Sentis Lūsis šo divu lāču gaitas ir mēģinājis izsekot un ievācis gana daudz informācijas par viņu rīcību. Novērojis, ka lāčiem patīkot vārtīties pelnos un mēdzot staigāt pa savām pēdām jebšu vienu un to pašu ceļu. “Igauņu speciālisti saka, ka tur ir takas, ka, iespējams, viņiem arī tur ir guļamvieta. Tai pusē ir cerīgi viņus... Jā. Viņi negrib ļaut ienākt centrā viņiem, viņi grib jau uz tā lauka pārķert naktī viņus – vai tā būs, vai nebūs?!” saka Sentis Lūsis.
Esot grūti prognozēt, kad lāčus izdosies notvert. Visiem iesaistītajiem no Latvijas šī ir unikāla pieredze, tādēļ arī gatavošanās lāču notveršanai ir ilga. “Mums ir sarunāts, viens mednieks atbrauks, lai ir divas piekabes. Vēlāk atbraukšu ar traktoru, to būri iecelšu otrā piekabē. Ja abus dabū uzreiz. Tur jau nevar tā – ko mēs tagad darīsim?! Tas ir jāizdara zināmā laika periodā. Tad, kad tas lācis modīsies, viņš jau nebūs tāds smaidīgs,” skaidro Sentis Lūsis.
“Tas rīcības plāns nav izstrādāts, katru dienu mēs nesastopamies ar klaiņojošiem lāčiem. Skatāmies, ko varam no savas puses izdarīt – apzināt pārvaldes, iesaistīties, sniegt kaut kādu atbalstu tieši cilvēkresursos,” pauž Egija Cekula.
Pagaidām vairāk par to, kuros mežos šie trīsgadīgie ķepaiņi pēc iemidzināšanas nonāks, nav zināms. Dabas aizsardzības pārvaldē atzīst – par to, vai šī metode strādās, pilnīgas pārliecības nav.
