Kurzemes mežos joprojām neskaitāmi pierādījumi par Otro pasaules karu

1945. gada maijā brīdi pirms Vācijas kapitulācijas vissmagākās cīņas notika šaurā zemes strēlē starp Ventspili un Liepāju. Šo posmu vēsturē nosauca par “Kurzemes katlu”. 

Šogad šīm cīņām par pēdējiem metriem pirms padošanās un kara beigām jau aprit 80 gadu. Ventspils muzeja pētnieki tradicionālajā pasakumā “Vēstures otrdiena’’ aicina šīs cīņas novērtēt un neaizmirst, jo latviešu karavīri cīnījās kā padomju, tā vācu armijas rindās. 

Ventspils muzejā ir kāda ilggadēja tradīcija, otrdienās rīkot vēstures interesentu tikšanās, lai padziļināti pētītu kādu no tēmām. 

Šomēnes tas ir Kurzemes katls, par kuru gadiem ilgi materiālus ir vācis Ventspils muzeja vēsturnieks Artūrs Tukišs, kura ģimenē senči ir karojuši abās frontes pusēs. “Man šķiet, ka katra latvieša ģimenē ir eho no Otrā pasaules kara, saistās arī ar Kurzemes katla notikumiem. Un Kurzemes katla izveides laikā vācu armijas pozīcijas tika gatavotas līdz pat piekrastei – sākot jau no Džūkstes un Lestenes puses. Visi meži bija pārrakti ar ierakumiem, ar visādām aizmugures aizsardzības līnijām – vācieši gatavojās Kurzemes pussalu aizstāvēt līdz pat pēdējam. Mēs varam ieiet jebkurā mežā. Tie, kas atšķir grāvi no ierakumiem, kas mazliet aizauguši jau pa šiem 80 gadiem, tad tos var ieraudzīt jebkurā vecākā mežā. Sprādzienbīstamie priekšmeti jau arī ir bēda – nākamajām paaudzēm vēl uz 100 gadiem būs ko tīrīt.”

Vācu armijai atkāpjoties no Ļeņingradas uz Baltiju, kā lamatās Kurzemē tika iesprostota ap 300 tūkstošu liela vācu armija. Interesants fakts, ka tieši Kurzemes cietokšņa laikā izbūvēja Liepājas-Ventspils dzelzceļu, jo līdz tam visa vāciešu apgāde notika ar mazbānīti. Kara beigās Baltijas jūrā patrulēja kā krievi, tā vācieši, tieši Kurzemes katla laikā jūrā notika viena no traģiskākajām kuģu katastrofām pasaules vēsturē. Tukišs: “Tad ir tas stāsts par vācu kruīza kuģi “Vilhelms Gustlovs’’, kurš pašās kara beigās tika pārtaisīts par transporta kuģi ievainoto pārvešanai. Vēsturnieki uzskata, ka uz šī kuģa bija vairāk nekā astoņi tūkstoši cilvēku. Un tad slavens krievu zemūdens komandieris šo kuģi torpedēja, tas nogrima ar visiem vairāk nekā astoniem tūkstošiem pasažieru. Tā pasaules vēsturē ir iegājusi kā lielākā kuģu katastrofa, ar tik daudz cilvēku upuriem.

– Lielāka par, piemēram, Titāniku?

– Jā, protams, Titānikā pāri par 120 cilveku noslīka, pārējie izglābās, bet šeit ir astoņi tūkstoši!”

Sešas īpaši smagas lielkaujas brīdi pirms nacistiskās Vācijas kapitulācijas Kurzemē samala kā Latviešu leģiona 15. un 19. divīzijas puišus, gan Sarkanājā armijā iesauktos latviešus. Tukišs: “Viņi arī ir tā vienīgā kaujaspējīgā vienība, kam šī ir Tēvuzeme. Vāciešiem Tēvzeme ir 1000 km tālāk, un viņiem tā atdeve kaujas laukā nav tik liela, kā latviešiem, kas saprot, ka šis ir tas pēdējais zemes pleķis, kas Tēvzemē vēl ir palicis un kas ir jānosargā. Ar cerību, tāpat kā 1919. gadā atbrauks briti un amerikāņi, mūs izglābs un palīdzēs atgūt neatkarību.”

Daudzi no atnākušajiem atceras savas ģimenes stāstus, kur 1945. gada 8. maijs kādam no ģimenes atnesa deportācijas, kādam gūstekņa gaitas, kādam sarkanarmieša slavu. Toreiz gan ne 8., ne 9. maijs neesot svinēts. Kara šausmas pieredzējušie ar atmiņām reti kad dalījušies. 

Kurzemes katla notikumiem un Otrā pasaules kara pēdejām dienām ir veltīta muzeja ekspozīcija Ezerē, bet šķembas kokos un aizaugušas tranšejas Kurzemes mežos atgādina par nežēlīgākajām kaujām pašās kara beigās pirms 80 gadiem.