Šoreiz rakstīšu par ļoti smagu tēmu, par kuru baidos, vai spēšu to ,,pacelt” tā, lai krītot nenosit pašu. Piedevām saprotu, ka neesmu zinoša visās daudzajās niansēs, tāpēc priecāšos par papildinājumiem un ieteikumiem, kā mums, piebaldzēniem, rīkoties, ko vēl bez skaļiem protestiem iesākt, lai Vecpiebalgā (ieklausieties – Vecpiebalgā!) saglabātu vidusskolu???
Lozungs ,,Skolu tīkla sakārtošana” kā tāds rēgs jau sen klejo pa Latviju. Aptuveni pirms gada presē izlasīju, ka divdesmit trīs gadu laikā Latvijā likvidētas 400 skolas (uzskaite esot veikta kopš 1998. gada). Tobrīd rindā uz slēgšanu stāvēja vēl četras. Kas likvidēts, tas likvidēts, no jauna augšā necelsies, Āmen. Vai varbūt tomēr? Atceros laikus, kad ar joni aizslēdza daudzus pašvaldību bērnudārzus. Nu visos kaktos dzird sūdzības, ka iekārtot mazuli dārziņā ir gandrīz neiespējamā misija. Paldies Dievam, ar šo lietu Vecpiebalgā problēmu nav, turklāt apbrīnojama ir mūsu pirmsskolas iestādes ,,Mazputniņš” darbinieku centība, izdoma, azarts un izveicība, noņemoties ar jauno piebaldzēnu paaudzi. Nesen laba paziņa tika uzaicināta uz vecmāmiņu pasākumu vienā no bagātajiem pierīgas dārziņiem. Mūsu vadītāja lūgusi pavērot, vai nav iespējams pasmelties pieredzi. Atgriezusies vecmāmiņa smējās par tādu lūgumu. ,,Tur pat nav, ko salīdzināt,” viņa teica. ,,Audzinātāja paņem aiz rokas bērnu, uzved uz skatuves un noskatās, kā viņš nodzied dziesmiņu. Tādi visi priekšnesumi. Protams, vecāki sajūsmā par saviem bērniem, bet vai tad tā strādā bērnudārza pedagogi?! Nekādas izdomas, nekāda azarta, nekā, uz ko paskatīties!” Nestāstīšu, kā ir pie mums, lai rīdziniekiem neskauž. Un piedevām esmu mazliet novirzījusies no tēmas.
Tātad – mūsu vidusskola, kurā pati esmu nostrādājusi gadus divdesmit. Nav brīnums, ka emocijas dzen asaras acīs, bet sakiet, kā citādi justies, ja Izglītības un zinātnes ministrijas garā roka nupat pastiepusies nožmiegt mūsu skolu?
Kaut ko līdzīgu ierakstīju FB komentārā, sak, zivs pūst no galvas, Rīgas ierēdņiem, kas sacer likumus, ir vienalga, kas notiek attālos novados un tādā garā. Taisnība jau droši vien ir, ka vienalga, bet uz savu emocionālo komentāru saņēmu Cēsu novada domes deputātes piezīmi, kas lika aizdomāties, proti: ,,Vecpiebalgas vidusskola ir pašvaldības dibināta iestāde, lēmumu par skolas reorganizāciju pieņem Cēsu novada dome kā dibinātājs. Pašreiz nav noteikti kritēriji, kas liktu dibinātājam obligāti pieņemt šādu lēmumu. Tā ir izšķiršanās – ko vēlas. Ja runā par jau pieņemto lēmumu, kurā Priekuļu vidusskola tiek reorganizēta par pamatskolu, tad šī lēmuma nolēmuma 4. punktā noteikti kritēriji un faktiski pateikts, ka citas Cēsu novada lauku vidusskolas varēs pastāvēt, ja vidusskolas posmā būs 60 jaunieši… Par šāda lēmuma redakciju domes deputātiem bija dažādi viedokļi, un minētais lēmums netika pieņemts vienbalsīgi.”
Tātad? Iespējas ir, tikai pietrūkst gribēšanas? Īstas, nevis tēlotas ieinteresētības dzīvu cilvēku, savu novadnieku likteņos, vēsā mierā neskaitot katru kapeiku, ko nāksies ziedot, iespējams, nerentablas skolas uzturēšanai? Lēmumu par izglītības iestāžu reorganizāciju vai slēgšanu pieņem pašvaldības! Lūk, kā tas ir. Pēcāk par savu izšķiršanos informē IZM, lūdzot lēmumu saskaņot, bet ne otrādi. Roka roku mazgā? Droši vien, bet nevar noliegt, ka pašvaldības loma šai lietā tomēr ir primāra. Un šeit nu būtu jāceļas kājās uz jāizstāsta jaunā Cēsu novada vadītājiem, kas ir Vecpiebalga un kā veidojusies mūsu skola. Piedodiet visi mīļie Latvijas iedzīvotāji, bet jūs taču arī piekritīsiet, ka Vecpiebalga ir īpaša vieta, kam būtu piešķirams īpašs statuss, vai ne? To atzinis pats prezidenta kungs, tapinot likumu par latviešu vēsturiskajām zemēm. Likums jau stājies spēkā, un nav šaubu, ka Piebalgai jāiekļūst īpaši atbalstāmo kultūrtelpu sarakstā. ,,Latviešu vēsturiskā zeme ir vēsturiski veidojusies Latvijas Republikas daļa, kuru raksturo unikāla kultūrvēsturiskā vide un tās iedzīvotāju kopējā identitāte,” teikts likuma trešajā pantā. Tad nu dažas rindas par šo ,,unikālo kultūrvēsturisko vidi” skolas sakarā (citēju vēsturnieka Jāņa Poļa grāmatu ,,Vecpiebalgas skola 1696-1996”):
,,Visslavenākā latvju tautskola – šo epitetu Vecpiebalgas draudzes skolai veltījis pulkvedis un literāts Aleksandrs Plesners. Vistautiskākā Latvijas skola – teicis tās bijušais audzēknis Arturs Bērziņš. Nav otras tik iespaidīgas skolas – vērtē rakstnieks Arturs Plaudis. Vai Vecpiebalgas skola ir izcila ar savu vēstures gaitu? Pirmās skolas Vidzemes lauku draudzēs radās gandrīz vienlaikus – 17.gadsimta nogalē. Toties rets ir tas novads, kur skola gandrīz nepārtraukti darbojusies visus šos gadsimtus. Šai ziņā vecpiebaldzēni var lepoties. Un galvenais – nav otras skolas Latvijā, kurā būtu strādājuši vai mācījušies tik daudz izcilu cilvēku. Lai minam kaut dažus – A.Rātminders, J.Pilsātnieks, A.Kronvalds, A.Stērste, K.Millers, J.Sliede, A.Niedra, M.Kaudzīte, E.Melngailis. A.Jurjāns, A.Austriņš, K.Skalbe, J.Ozols, J.Roze, J.Sudrabs, P.Dindonis, J.Jēgers, A.Gailīte, A. Ķirškalne, L.Dzene, P.Cimdiņš, P.Putniņš…”
Zinu, ka reti kuram Poļa rakstītais ir pārsteigums. Ticu, ka reti kurš spēj iedomāties, ka Vecpiebalgas gaismas pils, kas ilgu laiku nesa ģimnāzijas vārdu, tagad pārtaps par pamatskolu. Te vēlos iestarpināt vēl kādu domu graudu, ko FB ievietojis vecpiebaldzēns Jānis Balodis, veiksmīgs uzņēmējs, SIA Gardenia Eco īpašnieks: ,,Vecpiebalgas nākotne ir cieši saistīta ar pieejamo izglītību. Salīdzinoši nesen tika aizvērtas divas skolas (Inešu un Taurenes) ar mērķi stiprināt vietējo vidusskolu (toreiz vēl Taurene ietilpa Vecpiebalgas novadā – I.B.). Kas noticis ar šo plānu? Trīs vidusskolas klases noteikti nepatērē tādu budžetu. Un kas arī būtu, ja vidusskolas klases izmaksātu vairāk? Sevi cienošas Eiropas valstis atbalsta lauku reģionus ar piemaksām un nodokļu atvieglojumiem. Izglītība un zinātne taču visu laiku bijusi Latvijas prioritāte! Aizverot vidusskolu, tiks vājināta pamatskola, jo vecāki savus bērnus sūtīs uz pilsētas ģimnāzijām, jau sākot ar 7. klasi, lai tie pēc tam varētu vieglāk kvalificēties ģimnāzijas klasēm. Daudzas ģimenes vispār pārcelsies no laukiem uz pilsētām”.
Drūma nākotne Latvijas laukiem? Vai kāds var paskaidrot, kam tas ir izdevīgi? Vai kāds var pateikt, kāda jēga Latviešu vēsturisko zemju likumam? Kāda jēga, ja uz šīm zemēm nebūs iedzīvotāju, jo skaidri zināms, ka vietās, kur beidzas skola, beidzas arī gaismas ceļš? Paskatāmies uz Inešiem, kas līdz kolhozu dibināšanai bija Vecpiebalga! Skolu likvidēja, nu tā stāv tukša – varena, skaista, vēsturiska, nesen atjaunota celtne. Līdzās pustukša muižas ēka, renovētais sporta centrs. Apsīkušas jebkādas pašdarbnieku aktivitātes. Uz vieniem no pēdējiem skolēnu dziesmu un deju svētkiem no Inešiem aizbrauca teju visi skolas audzēkņi – kurš dejot, kurš dziedāt, bet iesaistīšanās varena. Tagad? Kā teica likvidētās skolas bijusī skolotāja Sanita, gaisma ir nodzēsta, nu teikšana tumsai… Atkal jājautā – kam par godu? Kuram ir izdevīgi, ka Latvijas lauki izmirst? Tai pašā ēkā, par kuru nupat runāju, reiz uz literārā pulciņa ,,Ķirps” sanāksmēm pulcējās tautas pašapziņas saucēji Jurjānu Jānis, Pumpuru Andrejs, brāļi Kaudzītes, Auseklis. Tepat radušies ,,Mērnieku laiki”, kuru autori arī bija skolotāji. Kā kaut ko tādu var aizslaucīt vēstures mēslainē kā nebijušu un vēsā mierā, skaitot vienīgi ciparus, izlemt par centra skolas statusa pazemināšanu? Man nesaprotami, kādam vienkārši. Jo aprēķini rāda… Nu jā, rāda jau rāda, ka audzēkņu ir maz un ar katru gadu paliek mazāk. Kāpēc? Tur atkal vieta analīzēm un secinājumiem. Lai arī mani bērni sen pieauguši un mazbērniem līdz skolā iešanai vēl laiciņš atlicis, teikšu, kā ir – ja man nepārtraukti vicinātu gar degunu karogu ar saukli, ka skola tiks likvidēta (šī uz papīra uzliktā reorganizācija būtībā to pašu vien nozīmē, jo, kā rakstīja Jānis, agri vai vēlu apdraudējums skars 8. un 9. klasi, un tad jau…) un ka tas ir tikai laika jautājums, ziniet, es arī nedzīvotu tādā neziņā un laikus sāktu prātot, kā samenedžēt sava bērna iekārtošanu citā mācību iestādē. Jo uz pulvera mucas nevar dzīvot! Vismaz, ar skaidru galvu domājot, nevar, jo tas vienkārši ir bīstami.
Īsi sakot – nebūs vidusskolas, nebūs te nekādu vēsturisko zemju, jo zeme bez patriotiski noskaņotiem iedzīvotājiem nevar pastāvēt. Ja tas nav saprotams kādai daļai Cēsu deputātu, cerams, būs saprotams prezidentam, kuram esam nolēmuši rakstīt vēstuli. Ja paši necīnīsimies, neviens mūsu vietā to nedarīs. Jau pietiekami daudz zaudēts, izpostīts un likvidēts. Jā, skolēnu ir maz (divpadsmito klasi šogad absolvēs pieci audzēkņi), un nav zināms, vai izdosies piesaistīt vairāk, tomēr jāmēģina. Tiklīdz taps pilnīgi skaidras nākotnes perspektīvas, radīsies iespēja rīkoties. Reizēm taču notiek brīnumi, un plinte izšauj uz to, kurš pavērsis stobru pret tevi. Cerība mirst pēdējā. Turiet īkšķus par mums!
