Tekstilrūpniecība un apģērbu ražošana Latvijas tautsaimniecībai ir viena no būtiskajām nozarēm, kuras uzņēmumi pārsvarā produkciju eksportē. Vairāki šūšanas uzņēmumi norāda, ka pieprasījuma netrūkst, taču darba roku gan, situāciju pat raksturojot kā kritisku.
Šūšanas fabrikā “Nemo”, kam filiāles ir gan Krāslavā, gan Gulbenē gadā saražo vairāk nekā 130 000 apģērbu. Pieprasījums esot liels, un rinda ar pasūtījumiem aizpildīta jau līdz aprīlim. Uzņēmumā nodarbināti kopā 150 cilvēki, taču ar to nepietiek. Esot aprēķināts, ka darbinieku skaitu varētu pat trīskāršot, ja vien būtu, kas strādā. SIA “Nemo” vadītāja Inga Zemdega-Grāpe saka: “Jau divdesmit gadus neviena šuvēja valsts iestādēs nav sagatavota, ja nu vienīgā atruna ir, ka šuvēji tiek gatavoti cietumos vai Alsviķu speciālajā iestādē.”
Situācija ar šuvēju trūkumu esot kritiska – jauni spēki industrijā neienāk, bet vecie aizejot pensijā. Arī tādi labumi kā prēmijas un veselības apdrošināšana jaunu šuvēju piesaistīšanu neveicina. Neliels atspaids gan esot Nodarbinātības valsts aģentūras programma “Apmācība pie darba devēja”. Inga Zemdega-Grāpe stāsta: “Trīs mēnešu laikā mēs apmācām tos speciālistus, kuriem būtu jākonkurē ar Portugāles speciālistiem, kur ir koledžas, kur ir speciālā apmācība gada garumā, kuru iziet cilvēks, kurš spēj uzšūt trīs reizes ātrāk.”
Uzņēmumā “Guntē”, kurš darbojas Rīgā jau 50 gadus, par problēmām nozarē izsakās līdzīgi. Tiesa gan – kovida laikā šeit darbinieku skaitu nācies samazināt no 24 uz septiņiem, taču kā galveno problēmu darba roku trūkumā saredz – slikti sagatavoti jaunie speciālisti. “Katastrofāli trūkst, un arī visas praktikantes, kas nāk no dizaina skolām, nekur nederīgas. Divi gadi attālināti, ko viņas ir mācījušās… viņas vispār neko nemāk. Daudzām nav šujmašīnas mājās, neko nav mācījušās,” saka SIA “Guntē” īpašniece Gunta Kravale.
Šobrīd “Nemo” gan ir izdevies piesaistīt dažus darbiniekus no Ukrainas, kuri šeit ieradušies kā bēgļi. Krāslavas filiālē šobrīd strādā aptuveni 10 ukrainietes, tikmēr Gulbenē vairs neviena. Inga Zemdega-Grāpe: “Es gan nevarētu teikt, ka man būtu kas atteikts, nē. Ja būtu iespēja man Gulbenē iedot dzīvokļus, es nesaku par brīvu, tad noteikti būtu vairāki ukraiņi palikuši šeit.”
Vietvarā par dzīvojamā fonda atbalstu skaidro – primārais pienākums esot izīrēt dzīvokļus par zemām cenām sociālajā sfērā. Nupat arī ieviesta programma uzņēmēju atbalstam. Gulbenes novada pašvaldības priekšsēdētāja padomnieks Jāni Barinskis saka: “Atvēruši iespējas izīrēt pašvaldību dzīvokļus arī uzņēmējdarbības vajadzībām, attiecīgi var pretendēt Gulbenes pašvaldībā svarīgajās nozarēs pēc attīstības programmas uzņēmēji un darbinieki..”
Nesen esot pabeigta četru dzīvokļu iekārtošana šādam mērķim. Sarunai ar ReTV deliģētais pašvaldības pārstāvis par “Nemo” situāciju neesot zinājis, taču piebilst, ka vietvara ar dzīvojamo platību palīdzējusi vairāk nekā 200 ukraiņu bēgļiem.
#SIF_NVZ2022
