Krievi spīdzinājuši un nogalinājuši ģimeni Motižinas ciematā

Slaktiņš Bučā ir apliecinājis, ka Krievijas-Ukrainas karš nav vienkārši karš, bet gan genocīds pret ukraiņu nāciju. Nav nogalināti tikai atsevišķi cilvēki, ir slepkavotas veselas ģimenes. Par to stāsta Jeļena, kuras ģimenē spīdzināti un nogalināti trīs cilvēki.

Motižinas ciemats, kurā dzīvoja Jeļenas ģimene, atrodas 50 kilometrus no Kijivas. Okupanti to sagrāba jau pirmajā kara dienā, kad mēģināja ieņemt Ukrainas galvaspilsētu. Mazajā ciemā iebrauca aptuveni 80 militārie transportlīdzekļi, apzīmēti ar simbolu “V”. Jeļena atminas – cilvēkus, kuri šķērsoja tehnikas ceļu, vienkārši nošāva ielās un pagalmos. “Tas ir īsts karš! Tie, kuri to nav izjutuši, to nesapratīs. Es pat tagad trīcu. Tu naktīs neguli, neēd, nesaproti, kur atrodies. Tas ir kā briesmīgs murgs, no kura nevari pamosties,” saka Jeļena, ukrainiete, karā zaudējusi ģimeni.

Jeļenas mamma bija ciema vecākā. Kopā ar tēvu un brāli par ciematu cīnījušies līdz pēdējiem spēkiem. Māte uz meitas mēģinājumu pierunāt glābties kategoriski atbildēja, ka vispirms glābs citus, tikai tad domās par sevi. “Mani vecāki un brālis izdalīja produktus un veidoja transportēšanas kolonnas cilvēkiem, kuri bēga,” stāsta Jeļena.

Ģimene pārliecinājusi Jeļenu bēgt no okupētā ciemata kopā ar bērnu. Tas esot bijis pareizs lēmums, jo tikai tādēļ viņa palikusi dzīva. “Mana ģimene palīdzēja, cik spēja. Piezvanīja brālis un teica, ka mūsu mājās ieradušies krievi. Pie mums viņi bija trīs reizes, paņēma mašīnu, tad vecākus un tad brāli.”

Jeļena ticējusi, ka viņas ģimeni kā aktīvistus sagūstīja, lai vēlāk iemainītu pret Krievijas karavīriem. Viens no militāristiem brālim esot teicis, lai nepārdzīvojot, ka palikšot dzīvi. “Vēlāk izrādījās, ka krieviem pie ciemata bija štābs, kurā gūstekņus turēja akās, pagrabos un spīdzināja.”

Fotogrāfija ar akā iesprostotu ukraini pāršalca pasauli. Tie, kuri pēc gūsta palika dzīvi, stāsta, ka šo vīrieti sita un spīdzināja, jo viņa telefonā atrada krievu kolonnas fotogrāfiju. Acīmredzot Jeļenas ģimene piedzīvoja tādas pašas šausmas, taču palikt dzīviem neizdevās. Kad ciematu 2. aprīlī atbrīvoja, viņus mirušus atrada kopējā kapā. “Es redzēju sava brāļa līķi, uz ķermeņa bija spīdzināšanas pazīmes. Uz sejas bija rētas - kā tādi caurumi. Tēva zārks bija aizslēgts, tādēļ seju nebija iespējams ieraudzīt.”

Jeļenai izdevās atrast visu piederīgo mirstīgās atliekas un apglabāt. Ģimeni, kura līdz pēdējam elpas vilcieniem palika ar ukraiņiem un pretojās Krievijas spēkiem, ciema iedzīvotāji ar godu aizvadīja mūžībā.