Ko par mums var pastāstīt mūsu vārds un uzvārds? Kā tie radušies? To pētīt rosina pētīt Latvijas stāstnieku asociācija un Valmieras novada bibliotēkas pasākumu sērijā “Vārdu un uzvārdu stāsti”. Viens no šiem pasākumiem norisinājās Burtnieku pagasta bibliotēkā.

„Kāpēc vārdi un uzvārdi? Jo neviens cilvēkam nav svarīgāks, kā ir viņš pats. Savukārt viena no viņa pirmajām identitātes zīmēm ir vārds. Patiesībā tas ir jautājums par to, kā to mazo cilvēku šampanieša pudeles lielumā uzņem dzimtā. Uzņemot dzimtā, viņam dod vārdu, viņš kļūst arī par uzvārda mantinieku. Katram no mums šis stāsts ir citāds,” ieceri pētīt vārdus un uzvārdus pamato Latvijas Stāstnieku asociācijas valdes locekle Māra Mellēna. „Tas ir Latvijas stāstnieku asociācijas projekts „Identitātes ainava: vārdu un uzvārdu stāsti”, kas ir tapis sadarbībā ar Somijas dzīvā mantojuma aģentūru LIVIND, kas pēta mantojumu šodien un tā iespējas.”

Valmieras novads vārdu un uzvārdu izzināšanai nav izraudzīts nejauši, jo novada bibliotēkās, kā stāsta Valmieras bibliotēkas novadpētniecības speciāliste Agita Lapsa, ir jau veidotas stāstnieku tradīcijas. „Pirmais, bibliotēka atkal ir kopienas pulcēšanās vieta, stāstīšanas pasākumi. Stāstnieku pulcināšana ir interesanta ar to, ka tas nav tāds ierastais formāts. Otra lieta, ka mums, protams, interesē dzimtu nostāsti par uzvārdiem. Arī par vārdiem stāsti ir ļoti, ļoti interesanti. Ja mums ir iespēja izzināt, mēs ļoti labprāt piekritām šim projektam.”

Vispirms pasākuma dalībnieki tiek aicināti iepazīties, izstāstot sava vārda un uzvārda stāstu. Par sava vārda rašanos stāsta pasākuma apmeklētāja Inguna. „Man ir māsa Daiga. Tajā laikā, kad viņa dzima, visas latviešu sievietes raudāja, skatoties filmu „Šķēps un roze”. Tur bija Daiga, mana mamma bija liela lasītāja, cik jau nu viņai bija pieejama norvēģu literatūra. Tur bija kaut kāda Inguna”.

Filmu, seriālu un grāmatu varoņi vārdu kalendārā gan ienākuši ir tikai mūsdienās. Kā bija tad, kad vēl tik plaša izvēle cilvēkiem nebija? “Pavisam senos laikos cilvēki skatījās uz debesīm un mēģināja iedot debesu ķermeņu vārdus, latviešiem vairs nav saglabājies, bet lietuviešiem vēl arvien meitenes sauc par Saulēm. Latviešiem, piemēram, ir Austra no debesķermeņiem,” par senāko vārdu rašanos stāsta Māra Mellēna. “Tad ir nākamais modelis, ka dod vārdu, kā ir bijis dzimtā, bet nevis iepriekšējās paaudzes, bet aiziepriekšējās. Tur ir saite ar vecvecāku paaudzi, tāpēc mums šobrīd ir daudz Almu, Karlīnu, piemēram, Emīliju.”

To, ka savulaik jāiztiek bija ar visai ierobežotu vārdu izvēli, pētot baznīcas grāmatas, secinājusi Burtnieku draudzes priekšniece Dace Kalcenava: „Papētīju 1774. gada baznīcas grāmatu, kur vēl nav uzvārdu. Tur diezgan vienādi vārdi, kuri aiziet tālāk dzimtā. 150 gadus vieni un tie paši iet uz priekšu, mēs smējāmies, nebija kalendāra, tad lika vienus un tos pašus. Tur ir tādi: Viļums, Lībis, Jānis, Indriķis, Pēteris, Jēkabs, Toms, Tenis, Juris, Spricis, Mārcis, Ērmanis, Miķelis. Tie ir no 1774.gada. Sievietēm ir interesantāki: Lieče, Trīne, Anne, Marija, Ilze, Mača, Kača, Ģerte, Līza, Ede, Ieva un Made. Tādi bijuši septiņsimtos gados. Bet 1800. gados jau mode ir mainījusies, tad nāk Kristaps, Mārtiņš, Kārlis, Edvarts, Antons, Teodors, Gusts, Kaspars. Meitenēm gan Kristīne, Krolīne, Jūla, Paulīne, Berta. Pēc tam nāk visādi modīgāki vārdi.”

Bet daudz interesantāka ir uzvārdu rašanās, tie parādās reizē ar dzimtbūšanas atcelšanu. Te nu savu radošumu var izpaust muižkungi. Burtnieku pusē gan barons, kā secina Dace Kalcenava, ar lielu izdomu nav izcēlies. Pamatā uzvārdos ir koku un putnu vārdi. „Diezgan smuki uzvārdi. Nav tādi nesmukie, bet ļoti interesanti. Viens uzvārds, kas ir 1800 gadu sākumā, ir Snikers. Tā kā batoniņš.”

Vārdu un uzvārdu stāsti tiek dokumentēti, filmēti. Ja konkrētais cilvēks dos atļauju tos publiskot, tad, kā stāsta Māra Mellēna, tie tiks saglabāti un būs pieejami arī ikvienam interesentam. „Kolekcija glabāsies Valmieras integrētajā bibliotēkā un Latvijas stāstnieku asociācijas mājaslapā. Ja mums liksies, ka tas ir gana vērtīgi, ja varēsim vienoties ar latviešu folkloras krātuvi, tad, protams, dalīsimies arī ar viņiem, jo tas ir kultūrvēsturisks materiāls, kam vērtība tikai pieaugs.”

„Vārdu un uzvārdu stāstu” pēcpusdienas turpināsies arī martā Burtniekos, Mazsalacā, Sedā un arī Valmierā.