Kinorežisore Dzintra Geka-Vaska: es esmu bunkura bērns

Valmierā martā par tradīciju kļuvis atzīmēt Rozes dienu. To rīko starptautiskās labdarības organizācijas „Zonta” Valmieras klubs. Šī ir diena, kurā paldies tiek teikts kādai no sievietēm, kuras ir devušas nozīmīgu ieguldījumu sabiedrībā. Šogad  atzīmēta jau 17. Rozes diena. “Parasti tās ir valmierietes vai no Valmieras novada – gan skolotājas, gan kultūras darbinieces, arī biznesa sievietes,” par to, kā tiek izraudzītas Rozes balvas pretendentes un kāds bija pamatojums šajā reizē, stāsta Valmieras Zonta kluba pārstāve Daiga Rokpelne. “Šajā gadā mēs sapratām, ka Ukrainas kara kontekstā ir jāizvēlas sievieti, kas ir uzturējusi sabiedrībā dzīvu stāstu par latviešu sieviešu spēku, jo Ukrainas notikumi ļoti dziļi atgādina, ka karš, režīms bērnu un sieviešu likteņus ļoti satriecoši ietekmē. Mēs izvēlējāmies kinorežisori, politiķi Dzintru Geku-Vasku, jo viņa lielāko daļu savas dzīves un daiļrades ir veltījusi tieši Sibīrijas bērnu un sieviešu likteņu pētījumiem, atspoguļojusi tos savos darbos un ļoti izteiksmīgi stāstījusi mūsu nācijas stāstu.”

Tradicionāli Rozes dienas balva ir metālmākslinieka Andra Dukura darinātais rozes svečturis. To šoreiz saņem kinorežisore Dzintra Geka-Vaska. Uz tikšanos Valmieras Integrētajā bibliotēkā režisore līdzi atvedusi arī savu jaunāko grāmatu „Mātes Sibīrijā”, kurā apkopotas intervijas ar 1941.gada 14.jūnijā izsūtītajām mātēm un viņu bērniem. Tie ir skaudri atmiņu stāsti par latviešu sievietēm, viņu sīkstumu. “Braucot uz šejieni, domāju par 1949.gada izsūtījumu. Tolaik mana mamma ar trim maziem bērniem slēpās bunkurā, kur viņa satuvinājās ar manu tēvu. Es esmu bunkura bērns. Runājot  par mātēm, sievietēm, es domāju, ko iznesa mana mamma un citas mammas, kas Sibīrijā dzemdēja bērnus, tāpēc šī grāmata ir kaut neliels veltījums mātēm, piemiņa latviešu mātēm.”

2001. gadā ar filmu “Sibīrijas bērni” aizsākās Dzintras Gekas-Vaskas veidotais cikls, kurā pašlaik ir jau sešas filmas. “2000.gadā, kad aizbraucām uz Krasnojarsku, mums toreiz nebija nekā, mums bija kaut kāda viena VHS kamera, no televīzijas palienēta, mums nebija naudas. Nevarējām īrēt busiņu, braucām ar vilcieniem, ar kuģīšiem. Atceros, ka gar  Jeņiseju es skrēju un meklēju, kad tas kuģis pienāks, jo divreiz nedēļā tas iet uz Jeņiseisku. Viņi saka – kad atnāks, tad būs. Kam vajag, tas jau zina. Tas bija 2000. gadā. Tagad jau,  protams, internetā var atrast kuģa sarakstus, tā mēs sākām.”

Tikšanās Valmieras Integrētajā bibliotēkā režisorei tā ir arī atkal satikšanās ar cilvēkiem, ar kuriem mērots ceļš uz Sibīriju, dokumentējot liecības par izsūtījumu. Uz šo tikšanos atnākušas Zinta Gmizo un Ārija Kārkliņa – Sibīrijas bērni. Zinta un Ārija stāsta, ka viņu bērnība ir aizritējusi Sibīrijā, līdz ar to kā ikvienam cilvēkam ir gribējies atgriezties savā, lai arī skarbā, bet bērnības zemē. Savos iespaidos, kāpēc nākusi uz šo tikšanos, dalās Zinta Gmizo. “Es varu pateikt, ka mums Dzintra ļoti svarīgs cilvēks! Es šaubos, kaut arī mēs vēl neesam nu galīgi tantes, vai mēs pašas tur aizbrauktu? Nekad! Un šobrīd jau tas vispār ir neiespējami.”

Arī valmieriete Ārija Kārkliņa, kuras bērnība aizritējusi izsūtījumā, uzsver apjomīgo darbu, kuru ir paveikusi režisore. “Tas ir kārtīgs pamats. Kas tad ir tie par cilvēkiem, kuri nezina savu pagātni, ko viņi saviem bērniem stāstīs!? Ja tā Dzintra nebūtu un neurķētos, tas ir ārkārtīgi liels darbs! Sazvanīt visus, pierunāt, lai ur galā mūs paņemtu, jo ne vienmēr arī tad tas bija vienkārši… Tur arī dažāda attieksme bija.”

Zinta un Ārija, kuras, būdamas bērni,  Sibīrijā pieredzēja arī to, cik smagi nākas strādāt un rūpēties par izdzīvošanu, kā ļoti būtisku Dzintras Gekas darbu vērtē grāmatu „Mātes Sibīrijā”.  

Tagad tapis jauns kino stāsts,  izmantojot iepriekš Krievijā filmēto, jo ir skaidrs, ka šobrīd jau šādās ekspedīcijās vairs uz turieni neaizbraukt, Dzintra Geka-Vaska ar šo stāstu vēlas likt aizdomāties un paskatīties arī uz šodienas Krieviju.

Turpinās arī darbs, lai stāstītu un atgādinātu par izsūtījuma laiku, kinorežisorei iecerēs ir grāmatas par Sibīrijā dzimušajiem, kā arī par tēviem, kuri nokļuva gulagā. Protams, būs arī jaunas filmas.