Kara bēgļu vidū mēnešiem ilgi gaidīta ziņa par Krievijas atkāpšanos no okupētajām teritorijām Ukrainā. Ukrainas armijas ieiešana Hersonā liek domāt, ka viss, ko ģimenes ir pārdzīvojušas, nav bijis velti, stāsta Ventspilī dzīvojošās sievietes ar bērniem, kas pametušas pilsētu vēl salīdzinoši nesen.
Svetlana Zešinskaja mēģina sazvanīt dzimto Hersonu ik dienas, jo tur palicis divdesmitgadīgais dēls. Vārdos neesot izsakāms prieks, ar kādu sagaidīta ziņa par Heronas pilsētas un vairāku apgabalu atbrīvošanu, bet telefona sakari pārtrūkuši kopš 11. novembra, jo okupācijas karaspēks atkāpies izpostot ne tikai tiltus, bet arī pilsētas sakaru torņus. “Man bija sajūta, ka nenodzīvošu līdz savai dzimšanas dienai, jo tad, kad lidoja iznīcinātāji un sprāga bumbas, tas bija tik ļoti šausminoši.”
Svetlana Latvijā ieradās ar savu piecgadīgo dēlu pirms pusotra mēneša, oktobrī ģimenei pievienojās arī radiniece ar trim dēliem. Rudenī šķitis, ka Krievijas karaspēks tik ātri neaizies no pilsētas un palikt kļuvis pārāk bīstami. Vairāk kā pusgadu ģimene – tāpat kā daudzi tūkstoši Hersonas iedzīvotāju – ik dienas ar Ukrainas karogiem devušies protesta mītiņos pret referendumu un Hersonas pievienošanu Krievijai, līdz kādu dienu vīrs un dēls arestēti. Ar maisiem galvās tie izvesti no dzīvokļa un pazuduši deviņas dienas. Svetlana Zešinskaja saka: “Nākamajā dienā, kad aizveda vīru, savu mazako bērnu Nazaru atdevu savai māsai, jo zināju – pēc manis var atnākt. Es gulēju ar drēbēm, jo man telefonā bija pietiekami daudz informācijas, par kuru mani varēja arestēt.”
Lai arī ģimenei bijis aizliegts izbraukt no pilsētas, viņi nolēmuši riskēt. Šobrīd Hersonā nav ne elektrības, nav siltumapgādes. Arī nesen uz Latviju atbēgusī Svetlana Bogatčika savus vecākus pēdējoreiz sazvanīt varēja vien 6. novembrī, bet Latvijā ģimenei vairs nav bail par savu dēlu drošību. “Es arī baidījos, ka viņus meklēs, iesauks armijā. Bēniņos bijām sagatavojuši vietu, kur viņš slēpās. Un viņi nekur negāja. Reizēm vien ūdeni nopirkt. Zēni sēdēja kā ieslēgti,” stāsta Svetlana Bogatčika, ukrainiete no Hersonas.
Ukrainietes aizgūtnēm stāsta, kā slēpušas savus dēlus, kā sargājušas jaunas meitenes, kā Hersonā pazuduši cilvēki, kā armija šavusi uz miermīlīgiem demonstrantiem. Svetlana Zešinskaja atminas: “Mēs gājām ielās katru dienu. Tas bija bīstami, jo sākumā viņi mūs vienkārši klausījās, tad šāva gaisā, tad jau sāka šaut ar gumijas lodēm, vēl vēlāk – ar patronām pa kājām.”
Svetlanas Zešinskajas dzīvesvietā Hersonā no 300 kaimiņiem esot palikuši vien 20, tie pārsvarā esot gados vecāki cilvēki. Okupācijas režīms hersoniešus neesot salauzis, viņi neesot skatījušies Krievijas propagandas televīzijas kanālus, esot tiesājušies par jaundzimušo pilsonību, ja izsniegtas Krievijas Federācijas dzimšanas apliecības, slēpuši Ukrainas karogus un ir pārliecināti, ka vienudien visi, kas devušies bēgļu gaitās, atkal satiksies dzimtajā Hersonā.
#SIF_NVZ2022
