Nu reiz ir galvā tukšums un liela nesaprašana, kādas jaunas ziņas sūtīt jums no Piebalgas. Par rudens straujo atnākšanu jau parunājām, nekas nav mainījies, būsim pielāgojušies. Auglīgu sēņu lietu arvien vēl neesam sagaidījuši, tikai salnas, un šogad diemžēl nāksies iztikt bez marinētām beciņām, kas tāds pavisam nebijis gadījums. Par to, ka tuvojas barga ziema, arī jau gana čīkstēts – kā nu būs, tā būs.
Ar pirmdienu skolotāji streikos – to visi zina un gatavojas. Kurš ar izpratni un labvēlībā, kurš ar dusmām un neapmierinātu pukstēšanu. Labi, ja šī pukstēšana paliek pie paša, bet lielākoties jau nē, visu dabū dzirdēt vismaz ģimene, un bērni klausās, kā vecāki sunī skolotājus, un bērniem top skaidrs, ka, lai arī nekas nav skaidrs, tomēr skolotāji ir… slikti, teiksim tā. Kārtējo reizi kaut ko prasa, sataisa tik bardaku, skola ciet. Kur lai tagad to bērnu liekam?! Izklausās diezgan briesmīgi. Bērnu nav, kur likt. Skolotāji, kuriem būtu jāsavāc, jāaprūpē, jāpieskata, pusdienlaikā jāpabaro, katru mīļu brīdi jāaudzina un, galvenais, jāskolo, lūk, streikošot, kas nozīmē – neies uz darbu, vai ziniet, un neko nedarīs! Paskat, televizorā smukā ministre stāsta visādas labas lietas, bet šiem kā nav, tā nav nekas pa prātam, vienkārši izlaidušies.
Apmēram tādā garā un vēl sulīgāk mājās vecāki runā, un bērns klausās, beigu galā saprotot, ka vismaz viens cilvēks starp pieaugušajiem nav ne plika graša vērts – skolotājs. Ja jau vecāki arī saka, ka slikts, tad nākamreiz, kad tas nejaucenis klasē kaut ko pieprasīs, piemēram, pacelt konfekšu papīru un iemest miskastē, notīrīt tāfeli aiz sevis, es viņu droši ,,pasūtīšu” trīs mājas tālāk. Mamma mani no rīta nevar piespiest saklāt gultu, abet šis iedomājas, ka es viņam sākšu papīrus no grīdas lasīt?! Lai tikai pamēģina piesieties! Nespēj mani ieinteresēt zubrīt savu matemātiku, bet sūdzas, ka alga maza. Par ko viņam vispār algu maksā, ja esmu nesekmīgs? Bērnu vajag saprast! Bērnu vajag aizraut, savas sausās gudrības kaut kādā veidā tomēr viņā iemānīt, jo – kā tad bez saskaitīšanas un reizināšanas dzīvē iztiks? Caur kompetencēm, piemēram, kaut dievs vien zina, ko tas nozīmē, tikai skandina riņķī un apkārt. Man negribas, bet lai viņš pacenšas, un tad varbūt… Ak, arī viņam ir nervi? Arī viņš sāks pacelt balsi? Nu, tad lai saturas! Kur man tas Bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas telefona numuriņš?
Kaut kā – apmēram tā. Pareizi viens komentētājs soctīklos rakstīja (un to mēs visi, kam saistība ar skolu, taču redzam) – šobrīd skolotājam ir mazākas tiesības, nekā oficiantam Hesburgerā – oficiantu apmeklētāji nedrīkst apliet ar kafiju, nolamāt un pieprasīt atlaist, bet skolotāju drīkst. Skolēnu visatļautība sit augstāko vilni, kāds skolu vēsturē pieredzēts. Jo direktors taču nemetīsies izslēgt nekaunīgu audzēkni no skolas – katrs bērns ir kā dārgums, skolēnu skaits mācību iestādē – izdzīvošanas jautājums. ,,Dosim viņam vēl vienu iespēju.” Vai ne?
Neaizmirsīšu gadījumu savā rasēšanas stundā pirms vairākiem gadiem. Jānodod iepriekšējā stundā iesākts (nekas netika darīts, puisis demonstrēja nogurumu un visas 40 minūtes vienkārši nožāvājās) un mājās pabeigts (kārtējais kompromiss, bez kā neiztikt, ja kā skolotājs negribi iekulties nepatikšanās) rasējums. Jaunietis, piespiedis loga stiklam klases biedra darbu, veikli to ,,nospiež”, rakstlaukumā iedrukā savu vārdu un uzmet lapu uz mana galda, sak, še saņem un nesaki, ka nenodevu. ,,Pagaidi, bet tu taču tikko… manu acu priekšā…” Biju šokā, kamēr jaunais cilvēks (viens no tā saucamajiem labiniekiem) izreiztu krūti atcirta: ,,Pierādiet!”
Kā tur viss beidzās, vairs neatceros, laikam izgājām no klases aprunāties un par kaut ko vienojāmies, bet to briesmīgo sajūtu gan laikam neaizmirsīšu nekad. Viņš – situācijas noteicējs un taisnības paudējs, bet es – skolotāja ar divdesmit gadu stāžu, kurai no audzēkņa bezkaunības asaras acīs. Tāds it kā necils atgadījums, bet tieši tā un vēl dažu blakus iemeslu dēļ es nolēmu pamest pedagoga karjeru. Ko tur liegties, bija jau arī laiks, un galu galā man viss ir labi, bet – ko lai dara tie, kuri nevar tā vienkārši pagriezties un aiziet?
Nešaubos, ja manis pieminētais puisis mājās atstāstītu notikušo, viņa vecāki mestos aizstāvēt savu lolojumu un cīņu pret skolotāju visdrīzāk uzvarētu. To saku tāpēc, ka viņus personīgi pazīstu (lauku dzīves īpatnība). Tomēr nesāksim nenoliegt, ka vispārīgā tendence tāda ir. Ja agrāk, kad pedagoga darbs tika respektēts, audzēkņu vecāki bieži vien ,,pierāvās” skolas autoritātes priekšā, tad tagad – ai, ai, cik bieži histēriski sencīši uzskata, ka drīkst brīvi izpausties un diktēt savus noteikumus: kā skolotājam jāmāca, kas jāmāca un kāpēc, kā jāvērtē un kā jāizturas pret viņa bērnu, eņģeli balto, kurš mājās nav piedabūjams atiet no televizora, neklausa un lamājas nešķīstiem vārdiem, bet skolā taču jāpāraudzina, jo skolotājam par to maksā algu!
Skaidrs ir viens – kamēr netiks nodrošinātas skolas un skolotāja reālās tiesības un, nu jau jāsaka, arī aizsardzība, nedz izglītības līmenis, par kuru visi raud, ka zems un katastrofāli krītas, nedz skolas statuss un loma nemūžam nemainīsies. Streikot var un vajag, bet visai sabiedrībai jāsaprot, ka streika mērķis nav tie pāris desmiti eiro, ko varbūt valdība atmetīs, bet inflācija aprīs jau pēc pāris mēnešiem. Mērķis ir katra pedagoga tiesību un statusa nodrošinājums. Ak, viņi ir visādi, dažs nemaz nav pelnījis tapt cienīts? Nu tad aizej un pamēģini pastrādāt viņa vietā! Nē, nemaz nevajag iet stundās, jo ,,priekš tam viņam ir attiecīga izglītība”, bet tev nav. Sarīko, piemēram, vasaras nometni un padarbojies ar divdesmit pusaudžiem tā, lai viņiem katru mirkli ir interesanti, piedevām iemācot kaut ko jaunu no lietām, kas īsti nepatīk, bet dzīvē varētu noderēt. Nevis uz vienu dienu, bet, piemēram, mēnesi. Vari? Esi pārliecināts, ka izdosies un visi audzēkņi bez izņēmuma tevi mīlēs un slavēs, un neviens negribēs uzdurt uz tās siena dakšas, ar kuru liki sakraut glītu gubiņu un tikai pēc tam atļāvi aizskriet nopeldēties?
Pieminot manus mīļos vecos (senākos) laikus, pieņemsim, 19.gadsimta vidu, par ko bieži rakstu savos romānos. Kurš katrā pagastā bija galvenais, kurā visi ieklausījās un kam sargājās bilst vārdu pretī? Nē, ne jau pagastvecis vai viņa vietnieku pulka brašākais runas vīrs. Muižkungs, baznīckungs un skolmeistars! Zīmīgs citāts no ,,Mērnieku laikiem” izsaka arī romāna autora un pie viena cienījama skolotāja Matīsa Kaudzītes viedokli: ,,Slātaviešu gars teicams ne tik vien taī lietā, ka viņi cenšas gandrīz līdz pēdējam sūtīt bērnus skolās, bet arī tas, ka izturas pret skolām godprātīgi un nemaisās skolotāju darīšanās, kā to citur esmu piedzīvojis, kur nāk dažs, kas pats nepazīst gandrīz ne burta, tomēr grib pavēlēt skolotājam, ko lai māca, kā lai viņa bērnu tur un glabā.”
Mīļie skolotāji, turiet buras pa vējam un lai jums veiksme, cīnoties par to, pēc kā visi tiecamies – inteliģentu sabiedrību kulturālā valstī!
