Aptuveni 6000 bērnu Latvijā tagad ir ārpus ģimenes aprūpē – aizbildnībā, audžu ģimenēs vai ievietoti iestādēs. Lai arī bērnu un arī pašu iestāžu skaits lēnām sarūk, tomēr jāatzīst – ir gana daudz cilvēku, kuri, uzsākot patstāvīgu dzīvi, izejot no iestādes, jūtas kā no laivas izmesti – blakus ne vairs ir audzinātājas, ne materiālās lietas, ne uzraudzības. Turklāt līdzi šim nāk arī negatīvā pieredze un atmiņas, kas uzkrātas gan ienākot, gan dzīvojot ārpus ģimenes aprūpē.
Uzklausītie pieredzes stāsti vien liecina par to – uzsākt laimīgu, patstāvīgu dzīvi ir izaicinājums, ar to katrs tiek galā, kā prot. Jautājums ir – ko mēs varam darīt, kā atbalstīt? Par to kanālā ReTV stāstīsim raidījuma “Dzīve pēc bērnu nama” astoņās epizodēs.
“Ja man būtu pie pleca kāds cilvēks, kas atbalstītu, man būtu grūti ar to samierināties.” “Bija vakari, kad audzinātāja pamīļo, bizītes uztaisa, bet tas bija par maz. Tagad man ir 27 gadi, man arī to gribas. Tas varbūt ir tāpēc, ka es neesmu saņēmusi to tajā laikā.” “Mēs nebijām tam vispār gatavas, es nesaprotu, kā mēs izdzīvojām.” “Esmu pats uz sevi pieredzējis, ka liela mīlestība, draudzība tiek izmantota. Uz tevi skatās šakāļu bars un gaida, jo tie ievainotie, tādi kā bijām reiz mēs, ir vislabākā ēsma.” Šie ir vien daži teikumi no to cilvēku pārdomām, kuri nu ir pieauguši un atskatās uz dzīvi pēc bērnu nama.
Pieredzes stāstos izskan vairākas lietas, kas rada grūtības sākt normālu dzīvi. Tas ir nepietiekams finansiāls atbalsts, piešķirtā dzīves vieta sliktā stāvoklī, grūtības savienot studijas ar patstāvīgas dzīves uzsākšanu, mentālās veselības pakalpojumu nepieejamība, zemais pašvērtējums un apkārtējo aizspriedumi. Raidījumā šīs problēmas arī skaidrosim un meklēsim risinājumus dažādās valsts iestādēs, nevalstiskās organizācijās un rādīsim eksperta viedokļus.
Raidījums “Dzīve pēc bērnu nama” no 2.novembra otrdienās, plkst. 21.25 kanālā ReTV.
